Maskavas metro mistika 2
MĀRIS ZARIŅŠ
Pazemes pasaule vienmēr bijusi noslēpumaina, aizraujoša un biedējoša vienlaikus. Jau sirmā senatnē apakšzemes noslēpumainie labirinti piesaistīja teju vai visus mistiķus un ezoteriķus, un ar pazemes ejām bija (arī mūsdienās ir) savienoti pilsētu stratēģiski svarīgie objekti, pilis, cietokšņi – tieši tas bija visērtākais veids, kā neievērotam pamest attiecīgos objektus. Arī zem Ēģiptes leģendārās Sfinksas pamatnes ir virkne dažādu eju, kas aizved uz, iespējams, faraonu mūžīgās atdusas vietām. Un ne jau gluži bez pamatojuma tik daudzi mūsdienu tā dēvēto spriedzes filmu veidotāji par savu aizraujošo sižetu risināšanas vietu izvēlas tieši metro.
Viena no tādām īpašajām vietām ir pasaulē viens no lielākajiem atsevišķajiem metro tīkliem, kas izvietojies zem Krievijas galvaspilsētas Maskavas. Pēdējā pasaules kara laikā tur ierīkoja vēl papildu dažādu īpašu pazemes eju gūzmu, lai paglābtos no bombardēšanas, glabātu munīciju, relikvijas un daudz ko tamlīdzīgu. Maskavas metro jau kopš savas eksistēšanas pirmsākumiem bijusi vissarežģītākā konstrukcija Krievijā, tas veidots ilgus gadus, iepriekš pārciešot karstasinīgus strīdiņus un diskusijas.
Piemēram, pret metro būvēšanu kategoriski iebilda garīdzniecība, paužot uzskatu, ka nav pieļaujams tādā veidā “aiztikt svēto zemi”, un vispār – sak, nav piedienīgi cilvēkam pašam rausties iespējami dziļāk zem zemes. Svētajos baidekļos neviens neieklausījās, un, jāatzīst, mūsdienu Maskavas iedzīvotāji par to var tikai būt pateicīgi to laiku boļševiku varas vīriem, jo citādi šajā mūsdienu lielpilsētā praktiski nebūtu iespējams racionāli pārvietoties. Taču, kā jau tam jābūt, gan Maskavas metro projektēšanu, gan jo sevišķi būvēšanu pārklāj arī krietna deva mistikas.
Sadalīts 12 galvenajās stacijās jeb mūsu materiāla kontekstā – ezoteriskajos sektoros, kas atbilst zodiaka zīmēm, Maskavas metro tīkls sevī akumulējis lielu mistikas un noslēpumu slāni. Viens no tādiem mistiskajiem noslēpumiem ir savdabīgās papildu metro līnijas, kas nav ne redzamas, ne vispār zināmas ierindas cilvēkiem.
Mūsdienās visviet pasaulē sastopami tā dēvētie digeri – pazemes ceļotāji, kas cenšas tur uzmeklēt un atminēt dažādus noslēpumus. Taču saistībā ar Maskavu šajā gadījumā vērojams īpatnējs izņēmums – tieši Maskavas metro dzīlēs šie digeri kaut kā nav steigušies “rakņāties”. Pētnieki pauž, ka visā vainojami ārpasaules spēki, kas vārda vistiešākajā nozīmē iemīļojuši šo vietu un tāpēc sargā to no nevēlamas klātbūtnes. Katrā ziņā tur esot tik daudz mistikas, ka no ceļošanas pa šiem labirintiem cilvēks var arī neatgriezties pilnībā psihiski vesels.
Piemēram, pirms neilga laika nolūkā konstatēt un atklāt tieši ārpasaulīgo Maskavas metro dzīlēs iegāja drosmīgu jaunu cilvēku grupa. Viņi pauda, ka tā īpaši nekāro uziet kaut ko ārkārtīgi neparastu, tikai pierādīt paši sev, ka visi nostāsti par metro spokiem ir tikai blēņu stāsti un nekas vairāk. Un jaunie ļaudis pietiekami ilgi klīda pa noslēpumaino pazemi, patiešām tā arī nesastopot nekā pārdabiska. Taču viņiem gadījās apmaldīties. Un tad sekoja pārsteidzošais…
Viņu priekšā pēkšņi nezin no kurienes parādījās vīrietis, kura seja bija sodrēju un pelnu klāta un kurš sevi acumirklī nodēvēja par “tumšo pavadoni”. Jaunos pazemes ceļotājus tas mazliet mulsināja, taču viņi neredzēja citu iespēju izkļūt no aplamās nomaldīšanās, tāpēc piekrita saņemt palīdzību un sekoja mistiskajam pavadonim. Vienā brīdī viņš apstājās, paziņojot, ka šajā virzienā tālāk iet vairs nevarot, jo tur vienkāršajiem cilvēkiem ieeja vienkārši liegta, jo tur, raugi, esot ierīkots “cits metro”, kurā cilvēku klātbūtne vispār neesot paredzēta. Nākamajā mirklī noslēpumainais pavadonis vienkārši izkūpējis pazemes gaisā, savukārt jaunieši beidzot pa īstam nobijušies un panikā metušies bēgt pašiem pilnībā nesaprotamā virzienā.
Drīz brīnumainā kārtā izdevies atrast izeju atpakaļ virszemē, un viņi acumirklī sāka stāstīt presei par saviem piedzīvojumiem. Iesaistījās arī citi cilvēki, un drīz noskaidrojās, ka tas itin nemaz nav pirmais “tumšā pavadoņa” sastapšanas gadījums Maskavas metro labirintos. Turklāt par to arī nav klusēts, vienkārši neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību. Papētījuši arhīvus, vēsturnieki atklāja virkni fenomenālu faktu, kas krājušies jau kopš pašiem pirmajiem Maskavas metro atzaru ierīkošanas mirkļiem, un tie visi pauda par ļoti mistiskiem notikumiem.
Tuneļu racēju brigādes bieži ziņojušas par sastaptajiem pazemes spokiem, visādiem trokšņiem un “balsīm”, taču varas iestādes to visu atstāja bez ievērības. Tām vienkārši bija savi mērķi, kurus nekas nedrīkstēja traucēt īstenot. Jau kopš pašiem Maskavas metro ierīkošanas un faktiski jau projektēšanas pirmsākumiem valdība paralēli metro atzarojumiem būvēja arī īpaši slepenus tuneļus – tās bija ne tikai samudžinātas pazemes ejas, bet arī dažādi bunkuri, kas paredzēti, visdrīzāk, iespējamā kara gadījumam. Turklāt, izrādās, jau arī pirms kara dažos pazemes bunkuros notikušas valdības slepenas sanāksmes.
Pilnībā visa Maskavas metro konstrukcija tā dēvētās nacionālās drošības nolūkos nav visiem pieejama arī mūsdienās. Zināms vien tikai tas, ka lielākā daļa slepeno eju būvēta tā, lai nodrošinātu valdības locekļu pārvietošanu pazemē un pārvietošanos tajā. Kara laikā tam patiešām bija pietiekami liela nozīme, īpaši gadījumos, kad radās nepieciešamība evakuēt valdības locekļus tā, lai par to, ka viņi pametuši pilsētu, neviens pat nenojaustu. Un attiecīgi tuneļi savienoja faktiski visus svarīgākos Maskavas iestāžu namus – lielākajā daļā no tiem bija iespējams tieši nokāpt pazemē un, izmantojot metro tīklojumu, operatīvi pamest Maskavu.
Zinātāji pauž, ka Maskavas slepeno metro līniju tīkls ir tik lielā mērā daudzveidīgs, ka bez īpašām zināšanām attiecīgu plānu uzzīmēt praktiski nav iespējams. Kaut vai tikai tāpēc, ka šīs līnijas nepārtraukti šķērso vai pat nelielos posmos savienojas ar labi zināmajām metro līnijām, tādējādi tas jebkuru pazemes piedzīvojumu meklētāju ātri vien noved kārtējā strupceļā.
Kā jau minēts, mūsdienās jebkāda informācija par Maskavas “valdības pazemi” ir uz visstingrāko noslepenota, lai gan ārpusē izsūkusies informācija par to, ka tur meistarīgi nomaskēti simtiem dažādi militārie objekti, kurus ne tikai nav pieļaujams atslepenot, bet kuri jebkurā mirklī ir spējīgi pilnā kaujas gatavībā iesaistīties attiecīgās darbībās – vai nu tieši no pazemes, vai izvirzoties no tās laukā. Un tas jau patiešām ir “nacionālās drošības jautājums”, nevar nepiekrist.
Pašiem maskaviešiem nekas cits neatliek, kā īpaši nenogurdināt sevi ar domām par to, kas tad īsti pazemē eksistē paralēli viņu tradicionāli lietotajām metro līnijām. Pilnībā iespējams, ka Maskava ne gluži bez reāla pamatojuma savulaik dēvēta ne tikai par PSRS, bet arī par Krievijas sirdi jau kopš seniem laikiem. Ne jau nu gluži tāpat vien faktiski visu iepriekšējo krievu caru laikā galmā allaž bija arī dažādi noslēpumaini astrologi un magi, jo mistikas tur allaž bijis gana. Mūsdienu ezoteriķi pauž – varbūt šīs lielās valsts spēks sakoncentrēts akurāt tieši zem šīs pilsētas, kas, starp citu, uzbūvēta mazliet dīvainā formā, ko mēdz dēvēt arī par “laimes ratu”.
Ezoteriķiem tā allaž bijusi ļoti svarīga zīme, kas attēlo pārmaiņu, pārtapšanas, ceļojuma iespējas. Un šī laime jeb fortūna tādējādi allaž ir Maskavas sabiedrotā, tāpēc neviens nav ieinteresēts šīs īpašās mistikas atklāšanā.
