Franks Gordons: Maskavas manevri un aizkulises 12
Sāk pienākt pirmās ziņas par Sīrijā bojāgājušajiem Krievijas kareivjiem. Neviļus nāk prātā Nobela prēmijas literatūrā šāgada laureātes Svetlanas Aleksijevičas grāmata “Cinkovije maļčiki” (“Cinka zēni”), kas nāca klajā 1989. gadā, kad Gorbačovs bija spiests izvākt savu karaspēku no Afganistānas, kur desmit gadu laikā krita 14 000 padomju karavīru, tostarp, kā zināms, arī latvju zēni. Viņu mirstīgās atliekas veda mājup cinka zārkos…
Un 20. oktobra vakarā asiņainais slīmests Bašars Asads, kurš pirmoreiz kopš pilsoņkara sākuma devās uz ārzemēm, uz pāris stundām atsteidzās pie Putina, lai saņemtu garantiju, ka Kremlis neļaus viņu pazudināt.
Šajā sakarībā ievērību pelna Huseina Aibiša raksts, ko 19. oktobrī publicēja “The New York Times”. Raksta autors – Vašingtonā mītošs arābu problēmu pētnieks – nācis pie slēdziena, ka Putina tagadējā masīvā iejaukšanās Sīrijā virzīta uz vienu mērķi – par katru cenu nodrošināt Asada (un tātad arī Krievijas) kontroli pār Vidusjūras piekrastes joslu ar divām stratēģiski svarīgām ostām – Latakiju un Tartusu. Šo novadu kompakti apdzīvo alavīti – minoritāte, pie kuras pieder Asadu dzimta, Sīrijas augstākā virsniecība un zināmā mērā arī ierēdniecība.
Ir dzirdēta arī prognoze, ka šāda “Alavistāna” var kļūt par Krievijas protektorātu ne mazākā mērā kā Piedņestra vai Abhāzija, un šis ieguvums varētu Krievijai ar uzviju kompensēt t. s. “Jaunkrievijas” plāna izgāšanos Donbasā, kur zināmā apjukumā veģetē abas pašpasludinātās “tautas republikas”.
Ņujorkas avīzes raksta autors Aibišs nosauc ASV rīkošanos Sīrijā par farsu. Neesot jābrīnās, ka ģenerālis Džons Allens, kurš bija ASV pārstāvis pret ISIS vērstajā starptautiskajā koalīcijā, atkāpies no amata, jo nav gribējis būt par izkārtni apmānam.
Tikmēr Putina stratēģi nesnauž: Maskavā atklāta “Sīrijas Kurdistānas” pārstāvniecība. Sīrijas kurdi, kas apdzīvo šauru un garu sloksni ziemeļos visgarām Turcijas robežai, enerģiski cīnās pret ISIS kaujiniekiem, un Maskava ieinteresēta viņu simpātiju iegūšanā. Bet te ir āķis – Turcija ar aizdomām raugās uz jebkuru mēģinājumu nostiprināt kurdu pašpārvaldi rajonos, kas apjož Turcijas dienvidaustrumus, kur savas bruņotās akcijas atjaunojis PKK – radikālais kurdu kaujinieku grupējums. Turcijas prezidentam Erdoganam pilnīgi pietiek ar autonomo Irākas Kurdistanu, kas faktiski ir dzīvotspējīgs valstisks veidojums.
Vērotāji Rietumos arvien lielākā mērā pārliecinās, cik liela vara un iespaids Kremlī ir Vladimiram Surkovam, kurš līdz 2013. gada maijam bija Krievijas premjerministra (Dmitrija Medvedeva) vietnieks, bet tā paša gada septembrī kļuva par Krievijas prezidenta palīgu. Šis vīrs turas ēnā, netiecas pēc reklāmas, bet rīkojas aiz kulisēm kā Putina “pelēkais kardināls”, un viss, kas notiek dienvidos no Rostovas, esot Surkova tiešā pārziņā.
Un nu daudzus pārsteidza ziņa, ka pēc tikšanās ar Krievijas prezidenta palīgu Surkovu Dienvidosetijas prezidents Leonīds Tibilovs ierosinājis savā pašpasludinātajā valstelī sarīkot referendumu par Dienvidosetijas pievienošanos Krievijas Federācijai.
Vai atkārtosies Krimas scenārijs? Grūti pateikt. Skaidrs ir viens: šī ideja atausa pēc tikšanās ar “pelēko kardinālu”.
(Raksts publicēts avīzē ”Laiks”/”Brīvā Latvija”)
