Aleksejs Grigorjevs: Maskavas baznīca Latvijā 4
Pareizticīgā baznīca Ukrainā ar Vispasaules (Konstantinopoles jeb Stambulas) baznīcas palīdzību kļuvusi patstāvīga un neatkarīga no Maskavas pareizticīgo hierarhijas. Maskavas priesteri par to tā sadusmojušies, ka nolēmuši pārtraukt visas saites ar Vispasaules pareizticīgo baznīcu Konstantinopolē. Varētu šķist, ka uz mums tas nemaz neattiecas. Bet tā nav.
Latvijas Pareizticīgās baznīcas interneta vietnē ir iespēja uzdot jautājumu mācītājam. Es pavaicāju, vai Latvijas pareizticīgie drīkst iet pie Svētā vakarēdiena Stambulā, Antaljā un Ziemeļgrieķijā. Tēvs Eitihijs man atbildēja, ka pie Dievgalda Turcijā iet nedrīkst, bet Afonā (Ziemeļgrieķijā) drīkst iet tikai Maskavas patriarhāta klosterī.
Tātad man, Latvijas pareizticīgajam, ne ticības, bet politisku iemeslu dēļ Maskava saka priekšā, kurā pareizticīgajā baznīcā es drīkstu iet un kurā nedrīkstu.
Vai mēs to gribam vai ne, bet Latvijas Pareizticīgā baznīca tikusi iejaukta baznīcu konfliktā.
Maskava šajā strīdā neizbēgami būs zaudētāja, jo vēlas iestāstīt pasaules pareizticīgajiem, ka grieķi nepareizi izprot grieķu rakstītos, turklāt grieķu valodā, likumus, kuriem pat nosaukums ir grieķu: kanoni. Formāli strīds ir ap jautājumu – vai Kijevai Māte Baznīca ir Maskavā vai Konstantinopolē? Vai tiešām Maskava, kas dibināta dažus gadsimtus pēc kristietības pieņemšanas Kijevā? Turklāt Kijeva savulaik jau saņēma kristietību no Konstantinopoles! Un vispār, kamdēļ Latvijai būtu jāiejaucas šajā strīdā, turklāt nostājoties Maskavas pusē?
Tas tā nebūtu noticis, ja pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atjaunoja savu neatkarību un valsts nolēma atdot Latvijas baznīcām atņemtos īpašumus, būtu vairāk domāts, ar ko mums ir darīšana. Acīmredzami mīļā miera labad toreiz nebija vēlēšanās iedziļināties, vai tā baznīca, kas deviņdesmitajos gados darbojās Latvijā, ir tā pati, kuras īpašumus okupācijas vara konfiscēja 1940. gadā. Šodien šī neiedziļināšanās mums atspēlējas. Jo nebija jau tā pati.
1940. gadā Latvijas Pareizticīgā baznīca piederēja Konstantinopoles jurisdikcijai.
Vēl pirms tam, 1921. gadā, Krievijas patriarhs Tihons dāvāja Latvijas pareizticīgajiem neatkarību, jo nojauta, kādas pārvērtības notiks ar viņa baznīcu, un nevēlējās, lai tās skar arī tos cilvēkus, kuriem paveicies izrauties brīvībā. Okupācijas vara Latvijas neatkarīgo pareizticīgo baznīcu kā institūciju likvidēja, īpašumus konfiscēja, baznīcas galvu metropolītu Augustīnu (Pētersonu) atstādināja.
To, ko mēs šodien pazīstam kā Krievijas (precīzāk: Krievu – russkaja, nevis rosijskaja) Pareizticīgo baznīcu, radījis Staļins 1943. gadā. Viņš arī izdomāja šodienas baznīcas nosaukumu, kura agrāk nebija. Daudzi reliģisko jautājumu lietpratēji uzskata, ka nepastāv pēctecība starp veco Krievijas impērijas baznīcu un jauno, Staļina radīto. Respektīvi, tagadējā Maskavas baznīca neesot leģitīma. Bet arī ja tā būtu leģitīma, piederība Staļina radītai institūcijai politizē Latvijas Pareizticīgo baznīcu un iesaista to krievu pasaules avantūrās.
Baznīcu īpašumu restitūcijas laikā tēvs Aleksejs Zotovs, Augstākās Padomes deputāts (kurš turklāt atturējās balsojumā par Latvijas neatkarību), mums skaidroja, ka jaunā Latvijas Pareizticīgā baznīca būs pilnīgi neatkarīga no Maskavas, saglabājot vien garīgo un kanonisko saiti. Mēs viņam noticējām.
Tagad redzam, ka esam bijuši lētticīgi.
Vai nevajadzētu atgriezties pie šī jautājuma? Atjaunot, cik vien iespējams, metropolīta Augustīna baznīcu, patiesi neatkarīgu, kam ir saite ar patiesu Māti Baznīcu un ar Vispasaules patriarhātu Konstantinopolē? Tā, kā to izdarīja Igaunijā? Apmācīt mūsu nākamos mācītājus nevis pēc Maskavā izdotajām grāmatām, bet pēc Vispasaules pareizticībā pieņemtajām? Vēl viens piemērs, kur igauņiem izdevies labāk. Bet varbūt Latvijas Pareizticīgā baznīca tomēr pārkāps pāri savai padomju laiku vēsturei un dosies Konstantinopoles paspārnē?
Esmu pareizticīgs, bet nevaru sevi vairs piespiest iet Staļina baznīcā. Mēs taču tagad esam brīvi.
