Maskavas atbalsis 0
Krievijas radiostacija “Eho Moskvi” starp daudziem citiem Krievijas medijiem izceļas ar, ja tā var teikt, liberāli rietumniecisku nostāju, un liela daļa intervējamo ir tieši šādu uzskatu paudēji. Viņu izteikumos dominē gan padomju režīma, gan daudzus tās tikumus mantojušās Putina sistēmas kritika.
Pamatoti varētu gaidīt, ka šie cilvēki ar lielāku izpratni attieksies pret Baltijas valstu vēsturi un norobežos no padomju ideoloģiskajiem štampiem. Diemžēl tas ne vienmēr ir tā, un pat Krievijas sabiedrības progresīvajai daļai ir grūti atteikties no valdošajām dogmām.
Tāds iespaids radās, klausoties “Eho Moskvi” intervijas ar rakstnieku Mihailu Velleru un žurnālistu Nikolaju Svanidzi – abiem tika lūgts izteikt viedokli par 16. marta notikumiem Rīgā un Maskavas reakciju uz to. Pirmā reakcija kā vienam, tā otram bija nosodīt Latviju, gan vairāk emociju līmenī un īsti neizskaidrojot, par ko tieši viņi ir neapmierināti (vai abi kungi vēlētos, lai 16. marta leģionāru piemiņas gājienu policija izklīdina, tāpat kā Krievijā tas notiek ar opozīcijas mītiņiem, un kas “Eho Moskvi” publikā raisa lielu sašutumu?). “Waffen SS maršs – tas ir briesmīgi… Lai kāda būtu attieksme pret Padomju Savienību, esesiešu maršs un varas lojālā attieksme pret to, manuprāt, nav attainojama,” spriež N. Svanidze, tūlīt gan atsvaram skaidrojot, ka viņš jau kopumā saprotot baltiešu sāpi un pat gatavs piekrist, ja padomju okupācija tiek pielīdzināta nacistu okupācijai.
Vēl lielāka lavierēšana sanākusi M. Velleram, kurš vispirms paspēj piedāvāt staļinisku priekšlikumu sarīkot pie Latvijas vēstniecības Maskavā “to mūsu veterānu parādi, kas 1940. gadā ienāca Latvijā un pasludināja sociālistisko revolūciju”, un mudina Krievijas diplomātus asāk izmantot starptautisko spiedienu uz Latviju, bet pēc brīža jau norāj Krieviju, ka tā nav tiesīga citām valstīm neko mācīt, ja pati slēpj savu vēsturi. Nedaudz padomājis, M. Vellers pēkšņi apskaidrojas pavisam:
“Es sāku domāt, kādu gan “mīlestību” pret sevi Latvijā radījusi padomju un krievu vara, ja tur vēl joprojām leģiona veterāni tiek godināti kā cīnītāji par neatkarību. (..) Mēs nespējam izdarīt tā, lai mūs ciena, mīl, novērtē un ieklausās. Tikai ar kulaku draudēt mākam, kamēr tāds mums ir.” Lūk, beidzot rakstnieks to sapratis, bet cik grūti viņam tas nāk.
Gandrīz vai vajag sevi iekšēji lauzt tiešajā ēterā. Un atkārtošu – runa ir par pro-gresīvas inteliģences pārstāvi, kurš labi pārzina vēsturisko situāciju Baltijas valstīs (M. Vellers daudzus gadus nodzīvojis Igaunijā), bet ko tad gaidīt no citiem?
Vienkāršākais ir paņemt veco plati no noputējušā skapja un to atskaņot. Kā to nupat izdarījis Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs. Viņš uzstāj, ka īpaša statusa piešķiršana leģionāriem būtu vērtējama kā neonacistiska rīcība. Var tikai ieteikt vēstniekam aplūkot kādā viņam pieejamā enciklopēdijā “neonacisma” jēdzienu un izskaidrot, kur tieši viņš to saskata Latvijā. Lūk, Krievijā gan neonacisma izpausmes atbilstoši visiem standartiem un pat simbolikai var atrast, cik uziet.
Intervijā žurnālam “Ir” Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš minējis Krievijas propagandas četrus virzienus: “Pirmais – norādīt uz Latviju kā neizdevušos valsti, kas 20 gados neko labu nav paveikusi, un norādīt, ka izstāšanās no PSRS bijusi kolosāla kļūda. Otrs – ka Latvijā notiek konsekventa minoritāšu diskriminācija. Trešais – ka Latvijā mēģina pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi. Un ceturtais – ka Latvijā atdzimst nacisms un mēs glorificējam Hitlera atbalstītājus.” Ļoti labi, ka zinām, ar ko tiekam indēti, taču vērts būtu padomāt arī par pretindi.
