Maskavas “aizsardzības loģika” 7
Krievijas ārlietu padome 2011. gadā izveidota ar tā laika Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva rīkojumu, un starp tās dibinātājiem ir Krievijas ārlietu ministrija, arī Krievijas Zinātņu akadēmija. Padomes prezidents ir bijušais Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs, bet tās prezidijā ietilpst arī tādas personas kā baņķieris Pjotrs Avens un arī Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. Nesen Rīgā uz diskusiju par Rietumu un Krievijas attiecībām bija atbraucis Krievijas ārlietu padomes programmu direktors IVANS TIMOFEJEVS, un varētu teikt, ka viņa argumentācija lielā mērā atspoguļo Krievijas oficiālo nostāju, ar kādu tā darbojas starptautiskajā arēnā.
Kāds, jūsuprāt, ir pašreizējais Baltijas valstu un Krievijas attiecību stāvoklis?
I. Timofejevs: Dažādu iemeslu dēļ attiecības pašlaik nav tās labākās, tās būtiski pasliktinājušās pēc Ukrainas krīzes. Baltijas valstis ir institucionāli atkarīgas no ES un NATO, pieskaņojas to viedoklim. Tomēr attiecību sarežģītības temperatūra ir lielāka nekā Rietumeiropas valstīm un Krievijai. Ar Franciju, Itāliju, Vāciju mums divpusējās attiecības ir vieglākas nekā ar Latviju, Lietuvu, Igauniju, Poliju, kur valda ļoti pretkrievisks noskaņojums. Otrs iemeslu kopums ir saistīts ar identitāti par mūsu neseno pagātni. Mums ir dažādi viedokļi par padomju pagātnes vērtējumu, nacionālo politiku, simboliem, pieminekļiem. Baltijas valstis veido nacionālo politiku, vēršoties pret Krieviju. Tā to redz no Maskavas. Tomēr uzskatu, ka Krievijas plašsaziņas līdzekļos tiek pārspīlēts Baltijas valstu naidīgums un agresivitāte. Krievijā zināmās aprindās kādā brīdī izveidojās uzskats, ka mūsu attiecības ir nolemtas, tās vienmēr būs sliktas, bet tā nav.
Ko, jūsuprāt, darīt, lai attiecības uzlabotos? Bieži savas iekšpolitiskās problēmas Krievija izspēlē ārpolitikā.
Tā tas notiek visās valstīs. Ja jautāsiet Krievijas iedzīvotājiem – vai jums raksturīga aizsardzības pozīcija? Saņemsiet atbildi, ka tāda tā ir. Mums nepatīk NATO paplašināšanās, tās infrastruktūras parādīšanās pie mūsu robežām, tas, ka valstu attiecībās lielāka loma ir NATO, kurā Krievija nepiedalās, nevis EDSO. Mums ir sava aizsardzības loģika. Krievijā var arī pateikt, ka pretkrieviska retorika tiek izmantota sabiedrības apvienošanai Ukrainā, Baltijas valstīs un Polijā. Tas ir laikmeta gars, jo raksturīgs arī ASV – tur notiek Trampa un valdošo aprindu strīdi un histērija par tā saucamo Krievijas iejaukšanos prezidenta vēlēšanās. Bet tā jau ir ASV iekšpolitika.
ASV ir pamatotas aizdomas…
Neesmu redzējis pierādījumus. Vai ir kādi rezultāti, vai tie publicēti?
Lietā par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās iesaistījies ASV īpašais prokurors, un tie nav nekādi joki…
Nopietnību saprotu, esmu plaši pētījis ASV jautājumus. Piemēram, bijušais Federālā izmeklēšanas biroja direktors Džeimss Komejs ir liecinājis ASV Kongresam, ka “Krievijas iejaukšanās” bijusi. Bet no mūsu puses aicinām palūkoties, kas konkrēti notika, un veikt kopīgu izmeklēšanu. Ja apgalvo, ka “iejaukšanās” bija, tad kur ir pierādījumi? Krievija ir gatava to apspriest.
Mūsdienu bēda ir, ka mums ir daudz vārdu, bet maz darbu un notiekošais netiek aplūkots pēc būtības. Notiek kliegšana, ka Krievija īsteno hibrīdkaru, un tamlīdzīgi. Bet tur ir maz detaļu, kuras man kā pētniekam šķistu svarīgas. Vai tas, ka ASV investori Krievijā atver uzņēmumus, uzreiz ir “iejaukšanās”? Krievijas uzņēmumi darbojas ASV, Krievijas telekanāls “Russia Today” strādā ASV, un amerikāņi sacēluši troksni, ka tas īstenojot hibrīdkaru. Vai “Russia Today” iejaucas ASV iekšējās lietās? Ko jūs!
“Russia Today” izplata Krievijas vēstījumu un propagandu.
Tad jau CNN ir proamerikānisks kanāls.
Nē.
Paņemsim kanālu “Rai Uno”, kuru finansē Itālijas valdība, neviens neteic, ka tas ir kāds šausmīgs kanāls.
Ir pietiekami daudz pētījumu, kas apliecina, ka “Russia Today” tiek izmantots Krievijas politiskajās interesēs.
Mani kā pētnieku tie nepārliecina. Pats bieži uzstājos “Russia Today” arābu un angļu versijās. Uzmanīgi sekoju plašsaziņas līdzekļiem – man ir daudz jautājumu par informācijas avotu lietojumu, un tas attiecas arī uz Krievijas medijiem. Tas ir tāpēc, ka ir daudz tā saucamo juristu, politiķu un ekspertu, kas regulāri uzstājas televīzijā, un rodas jautājums par viņu profesionalitāti un uzticamību. Tas vērojams gan Krievijas medijos, gan Rietumu kanālos, kā, piemēram, CNN un BBC. Palūkojieties taču uz ASV prezidenta Donalda Trampa karu ar CNN. Problēma ir, ka mēs dzīvojam pēcpatiesības laikmetā, kad medijiem un žurnālista profesijai krītas uzticība. Mēs redzam tendenci, ka Rietumos vainu mēģina uzvelt tikai “Russia Today”. Būsim patiesi – mums ir tās pašas problēmas, kuras Rietumu plašsaziņas līdzekļiem.
Nupat notika ļoti vērienīgas Krievijas un Baltkrievijas militārās mācībām “Zapad–2017” pie Baltijas valstu robežas. Kāpēc Krievijai tās nepieciešamas?
Baltijas valstu bažas mēs uztveram ar sapratni. Krievija ir liela valsts, attiecības mums nav labas, un jebkuras militārās mācības rada pastiprinātu uzmanību. Tāpat Krievijas uzmanību piesaista jebkuras militārās mācības Baltijā, Zviedrijā un Somijā. Tomēr mums jāsaglabā vēss prāts un miers. Krievija ir norūpējusies, ka notiek NATO mācības. Spriest tagad, kurš izvietojis vairāk bataljonu un vairāk apbruņojas, ir nevietā, ja mūsu attiecības nav labas.
“Zapad–2017” ir kopējas Baltkrievijas un Krievijas bruņoto spēku mācības. Skatīsimies uz tām nevis no politikas skatupunkta, bet uzlūkosim, kā tās izskatās starptautisko tiesību gaismā. Tās nosaka, ka gan NATO, gan Krievijai, gan Baltkrievijai ir tiesības rīkot savas militārās mācības. Ir daudz starptautisko līgumu, piemēram, EDSO Vīnes dokuments, kuru respektē kā Krievija, tā NATO. Par “Zapad” tika rīkoti brīfingi no Krievijas puses, aicināti ārvalstu militārie atašeji, nevar teikt, ka Krievija tās veica slepenībā, tās ir pietiekami caurspīdīgas.
Kāpēc Krievija uztver kā problēmu NATO, kas ir aizsardzības alianse?
Salīdziniet NATO un Krievijas militāro potenciālu. NATO militārais budžets ir vairāk nekā triljons ASV dolāru, bet mums tie ir 60 miljardi. Kāpēc domājat, ka Krievijā nebūs bažu?
Kāda jēga NATO būtu uzbrukt Krievijai?
Bet vai tad Krievija ir uzbrūkošs spēks?
Kas tad notika Ukrainā?
Un kas savulaik notika Dienvidslāvijā… Problēmas mūsu attiecībās ir daudz dziļākas – jūs baidāties no “Zapad”, mēs – no jūsu mācībām, taču tas nav iemesls, bet simptomi mūsu attiecībām. Jautājums – kāpēc mūsu attiecībās ir šķelšanās līnijas? Un problēma ir dziļāka par krīzi Ukrainā. 1997. gadā tika pieņemts Krievijas un NATO pamatakts, kurā noteikts, ka jebkurai valstij ir suverēnas tiesības izvēlēties alianses, uz ko Krievija attiecas mierīgi. Kad Latvija, Lietuva un Igaunija iestājās NATO, Krievijai nebija iebildumu.
Neaizmirsīsim par Krievijas iebrukumu Gruzijā, kas radīja neuzticību Krievijai.
Tas bija cits gadījums, Gruzijas spēki uzbruka Abhāzijā izvietotajiem miera uzturēšanas spēkiem, kam bija ANO mandāts.
Tomēr Abhāzijas separātisti veica provokācijas pret Gruzijas spēkiem, bija apšaudes…
Provokācijas bija no abām pusēm. Gruzijas spēki uzbruka Krievijas miera uzturētājiem, kuri darbojās ar ANO mandātu. Krievija atbildēja. Notikušais tā arī jāvērtē – konkrēti, profesionāli.
Abhāzija ir Gruzijas teritorija.
To neviens nenoliedza. Tomēr notiekošais jāvērtē ar skaidru galvu un jālūkojas uz dziļākiem iemesliem. Krīze Ukrainā parādīja, ka Krievijai un Rietumiem nav kopēju mehānismu, lai risinātu šādas problēmas. Ukrainā katra puse izpaudās pa savam – viena baroja Maidana dalībniekus ar cepumiem, bet bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs aizbrauca uz Krieviju. Kopīgas darbības krīzes risināšanā nebija.
Un tad Krievija šajā krīzē iejaucās militāri, tam ir daudz pierādījumu…
Pierādījumu tiešām ir daudz. Krievijas lomu neviens netaisās un negrib slēpt. Krievija, tāpat kā Rietumi, ir aktīvs procesa dalībnieks Ukrainā. Bet mums vajag runāt par pozitīvām un pragmatiskām lietām.
Kāda ir jūsu pozitīvā programma?
Mums nav jāvelk “rozā brilles” un jāteic, ka viss kārtībā, taču mēs to varam atrisināt kopīgiem spēkiem, ja pastāv stabila atturēšanas politika. Ja mums ir mācības, brīdinām cits citu. Ja palielinām militāro spēku, nedarām to strauji. Ja mums ir problēmas kiberdrošībā – sēžamies pie galda un izrunājam. Mēs varam savus problēmjautājumus mierīgi un konstruktīvi apspriest, varam arī cits citam nepiekrist, tas ir normāli. Pagaidām redzu, ka abās pusēs notiek viedokļu radikalizācija.
Rietumos pēc Ukrainas notikumiem valda neuzticība pret Krieviju…
Krievijā arī ir neuzticība pret Rietumiem, tā ir par Malaizijas aviolīniju lidmašīnas bojāeju, kur izmeklēšana nav pabeigta.
Aktīvisti no izmeklēšanas biedrības “Bellingcat” ir savākuši acīmredzamus pierādījumus. Ko par to teiksiet?
Mani interesē oficiālās holandiešu izmeklēšanas rezultāti. Tās izmeklētāji saprot, ka “Bellingcat” sev izveidoja labu PR un savās acīs ir malači! Mēs gribam iet oficiālu ceļu, sadarbojamies ar holandiešu izmeklēšanu, dodam sev pieejamos datus. Mums jāuzzina, kurš ir vainīgs traģēdijā, un vainīgajam jāatbild. Ar to arī procesam jābeidzas.
Noslēdzot sarunu, atgriezīsimies pie jautājuma – kā iespējams mazināt spriedzi Rietumu un Krievijas attiecībās?
Mums nepieciešama pastāvīga komunikācija oficiālā un neoficiālā līmenī. Nevajag slēpties, ierobežot, “melnos sarakstus”. Jo vairāk iesaistīsimies un runāsim savā starpā, jo labāk.
