Maskavai grūti atrast savu kandidātu starp pretendentiem uz Ukrainas prezidenta amatu 0
Pirms Krievija okupēja un anektēja Krimu un tās apbruņotās algotņu bandas iebruka Austrumukrainas kontinentālajā daļā, Kijevā prezidenta krēslā atradās persona, kura lielā mērā darīja to, ko Maskava vēlas.
Tagad, tuvojoties kārtējām Ukrainas prezidenta vēlēšanām, neviens no trim vadošajiem kandidātiem, Kremli, šķiet, neiedvesmo.
Pēdējais pret Maskavu labvēlīgi noskaņotais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs tika gāzts 2014.gada protestos un radis patvērumu Krievijā, bet viņa pēctecis Petro Porošenko par galveno savas pārvēlēšanas kampaņas stūrakmeni izraudzījies apņēmīgu pretošanos Maskavas agresijai.
Arī Jūlija Timošenko, kas, nedaudz atpaliekot no Porošenko, aptaujās ierindojusies trešajā vietā, Krieviju pasludinājusi par “valsti agresoru”, bet pašreizējais aptauju līderis komiķis Volodimirs Zelenskis atzīst, ka abas valstis atrodas karastāvoklī.
Visi trīs vadošie kandidāti arī iestājas par Ukrainas pievienošanos Eiropas Savienībai (ES).
Tikmēr Janukoviča kādreizējais līdzgaitnieks Jurijs Boiko, neskatoties uz to, ka vēlētājiem sola pazemināt apkures tarifus, aptaujās ir ceturtais un no vadošās trijotnes ievērojami atpaliek.
Daudzi vēlētāji, kas dzīvo anektētajā Krimas pussalā un Austrumukrainas teritorijās, kuras kontrolē Maskavas uzturētās teroristu bandas, vēlēšanās, domājams, nepiedalīsies, jo viņiem sākotnēji jāiziet īpaša reģistrācijas procedūra Kijevas varasiestāžu kontrolētajā teritorijā.
Balsot nevarēs arī tie trīs miljoni ukraiņu, kas dzīvo un strādā Krievijā.
Maskavas 2014.gada militārā agresija novedusi pie tā, ka tā zaudējusi faktiski jebkādu ietekmi tajā Ukrainas daļā, ko tā nekontrolē ar ieroču palīdzību. Tāpēc Kremļa rīcībā ir ļoti ierobežots instrumentu klāsts notikumu vadīšanai kaimiņvalstī sev vēlamā virzienā. Kijeva norāda, ka Krievija esot izvērsusi darbības kibertelpā, lai traucētu vēlēšanu procesu un radītu šaubas par to leģitimitāti. Maskava gan šīs apsūdzības kategoriski noliedz.
“Sadarbība ar Porošenko mums acīmredzami nav iespējama,” atzinis kāds avots, kas labi informēts par noskaņojumiem Kremlī. Avots piebildis, ka pašreizējā Ukrainas prezidenta uzvaras gadījumā strupceļš Maskavas un Kijevas attiecībās saglabāsies.
Lai gan Porošenko palikšana amatā Maskavā tiek uzskatīts par sliktāko scenāriju, citi kandidāti Kremlim arī nav pa prātam, norādījis avots.
Kāds cits Kremlim tuvu stāvošs avots piekritis pirmajam, ka Porošenko uzvara Maskavai ir vismazāk vēlamais iznākums, taču citi kandidāti, īpaši Timošenko, raisa nelielas cerības, ka abas valstis varētu atsākt vismaz sarunāties.
Šis avots norādījis, ka Timošenko ir pieredze sarunām ar Krieviju, kas gūta kaulējoties par gāzes cenām laikā, kad viņa bija premjerministre, un ka ekspremjere varētu izrādīties pragmatiskāka nekā citi kandidāti.
Tikmēr Zelenskis Maskavas acīs joprojām ir nezināmais.
No vienas puses, Kremļa raizes rada viņa saikne ar ukraiņu miljardieri Ihoru Kolomoiski, kurš finansējis brīvprātīgo vienības cīņai ar Krievijas atbalstītajiem kaujiniekiem Ukrainas austrumos.
Tomēr, no otras puses, Zelenskis, no Kremļa perspektīvas raugoties, varētu būt vēlamākais uzvarētājs, un līdzšinējā aktiera izteikumus, ka kara izbeigšanai nepieciešamas Maskavas un Kijevas tiešas sarunas, plaši citē valsts kontrolētie krievu mediji.
Abi Kremlim tuvu stāvošie avoti atzinuši, ka Porošenko uzvara apraktu jebkādas cerības uz vienošanos par Austrumukrainu, lai gan Maskava būtu gatava šādam darījumam, ja pretī saņemtu tā dēvēto krievvalodīgo interešu aizsardzības garantijas un pret Krieviju vērsto sankciju atcelšanu.
Zelenskis un Timošenko varētu būt gatavi vismaz par to runāt, uzskata Florences Eiropas Universitātes Institūta pētnieks un Krievijas eksperts Marks Galeoti.
Maskava lolo cerības, ka tā varētu atdot kontroli pār Austrumukrainu Kijevai saskaņā ar Kremļa nosacījumiem, turklāt saņemt arī zināma veida Krimas aneksijas atzīšanu, norāda Galeoti. Lai gan piedāvāto kandidātu izvēle no Maskavas viedokļa nav ideāla, Zelenska uzvara minēto iemeslu dēļ tai varētu varētu šķist pieņemama, un tas, viņaprāt, varētu atturēt Kremli no mēģinājumiem iejaukties vēlēšanu procesā.
“Ja Porošenko sāks nopietni atgūties, tas varētu mainīties, taču, manuprāt, viņi labi apzinās pretreakcijas risku uz iejaukšanos vēlēšanās,” atzīst eksperts. “Viņiem ir maz iemeslu tagad sacelt traci.”
“Manuprāt, viņiem labāk patiktu Timošenko, taču okupanti nevar izraudzīties,” piebilst Galeoti.
Tomēr, ņemot vērā Ukrainā valdošo politisko gaisotni un ukraiņu attieksmi pret Krieviju, jebkuram vēlēšanu uzvarētājam manevra telpa attiecībās ar Maskavu būs ļoti ierobežota.
Daudzās aprindās runas par sarunām ar Krieviju ir politiski toksiskas.
“Kā kāds var runāt par vienošanos ar Krieviju, ja mūsu teritorija ir okupēta,” norāda Krimas tatāru nacionālās sapulces priekšsēdētājs Mustafa Džemiļevs, kurš atbalsta Porošenko. “Tā vienkārši būtu kapitulācija.”
Viņš arī brīdinājis par iespējamiem vardarbīgiem ielu protestiem gadījumā, ja jebkurš no nākamajiem Ukrainas prezidentiem piekāptos Maskavai.
Parlamenta deputāts Jegors Soboļevs, kurš pārstāv partiju “Pašpalīdzība”, norāda, ka prokrieviskie politiķi savus uzskatus nav mainījuši, taču saprot, ka šo uzskatu atklāta paušana būtu pašnāvnieciska.
“Vienīgais, kas ir mainījies, ir vēlētāju domāšana,” norāda Soboļevs. “70% ukraiņu tagad uzskata, ka Krievija ir stratēģiskais ienaidnieks, nevis draugs, kā pirms pieciem gadiem domāja vairākums ļaužu.”
