Atis Klimovičs: Eiropas Savienības Austrumu politikai draud zaudējums 21
Kļūdu atzīšana nav viegla, un tieši tā izklausījās Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča teiktais, ka Eiropas Savienības Austrumu politika esot apdraudēta. Ministra mundieris liek runāt diplomātiski, lai gan patiesībā prasītos skarbāki vārdi, nosaucot šo politiku par neveiksmi. Uzskatot, ka austrumu virzienā ES spēlē pret pieaugošu impērisku ambīciju uzmundrināto Krieviju, spēles rezultāts ir vismaz 0:5 Maskavas labā. Eiropas Savienībai nevar pārmest, ka tā savā Austrumu politikā būtu izmantojusi aizliegtus paņēmienus, izlauzusi rokas nabaga gruzīniem, moldāviem un ukraiņiem un likusi viņiem izvēlēties Rietumu modeli. Gluži pretēji, attiecībās ar bijušās PSRS republikām valdījis respekts pret šīm valstīm. Turklāt jāņem vērā, ka šos kontaktus allaž stingri vērojusi Kremļa modrā acs, bet dažos gadījumos lietota Krievijas militārā dūre.
Atskatīšanās uz Maskavu likusi turēties pie pārspīlēta diplomātiskuma. Nepieciešamības gadījumos tas liedzis kā nākas nosodīt agresoru. Pirmo reizi – pēc krievu iebrukuma Gruzijā. Beidzamo – jau pēc bargāku (tomēr nepietiekamu) novērtējumu saņēmušā agresijas akta Krimā un Donbasā. Uz ES demokrātisko piedāvājumu Austrumu partnerības valstīm izvēlēties progresīvu pārmaiņu ceļu Kremlis atbildējis pilnīgi atšķirīgi – lietā likti specvienību karavīri bez uzplečiem un referendums svešas valsts ieroču klātbūtnē (Krima), tad nomaldījušies desantnieki (arī bez piederības zīmēm), pasažieru lidmašīnas notriekšana un tanki ar aizkrāsotiem numuriem (Donbass). Ņemot vērā pārkāpumu mērogu, nav iespējams noticēt, ka ES dalībvalstu atbilstošās institūcijas to nezinātu. Nav iespējams uzvarēt basketbola spēlē, ja pretiniekam ļauts lietot rokasbumbas un regbija paņēmienus. Arī cerības, ka viss kaut kā pats no sevis atrisināsies, diezin vai piepildīsies. Tieši tāda šobrīd izskatās ES pozīcija – tā vietā, lai esošos ierobežojumus papildinātu ar aizvien jaunām vēl bargākām sankcijām, biežāk izskan pamudinājumi atcelt esošās.
Kā apliecinājums pilnīgam ES Austrumu politikas bankrotam vērtējams nesenais ES atzinums, ka kriminogēnā atmosfēra Gruzijā liedzot ieviest ar šo valsti bezvīzu režīmu. Grūti iztēloties absurdāku apgalvojumu, taču tā ir realitāte, kam nav nekā kopīga ar šīs valsts demokrātisko pārvaldi, sabiedrības skaidri paustajām vēlmēm un paveiktajām reformām. Diezin vai kāda cita no ES partnervalstīm tik čakli kā Gruzija demonstrējusi savu uzticību izvēlētajam kursam. Gluži tas pats sakāms par bezvīzu režīma ieviešanu ar Ukrainu. Ukraiņu sabiedrība beidzamo divarpus gadu laikā būtiski mainījusies, un tas jāatzīst. Valsts vadītāji pelnījuši kritiku par gausajām reformām, augsto korupciju, taču to nevajadzētu saistīt ar atteikumu noslēgt vienošanos par bezvīzu režīmu. Šādam režīmam būtu liela politiska nozīme.
Kā vienmēr godīgākus un tiešākus atzinumus izsaka amerikāņi. Viens no viņiem ir bijušais ASV vēstnieks NATO Kurts Volkers, kura ieskatā lielākā daļa Eiropas un pat daļa no ASV administrācijas esot samierinājusies ar Krimas okupāciju. Rietumi neko nedarot, lai mainītu situāciju, un šādi izpaužoties nevēlēšanās konfrontēt ar Krieviju. Turklāt Putinam par to visu esot daudz lielāka interese.
Spriežot pēc Volkera teiktā, atteikšanās aktīvi pretoties Krievijas iekarojumiem veicinot zaudējumus arī citās sfērās. Viena no tām – propagandas lauks, kurā no krievu puses risinoties ne mazāk nozīmīgs karš. Tās ietekmē daudzi Rietumos pat esot noticējuši, ka agresijai Ukrainā ir pamats.
Nesen veiktā aptauja Latvijā uzrādījusi lielu atturību vietējā sabiedrībā pret Krievijas nosodīšanu par agresiju Ukrainā. Diezin vai daudzi būs gatavi atzīt, ka ukraiņi šobrīd aizsargā eiropiešus (arī latviešus) no militāri ambiciozās Krievijas, bet tieši par to Eiropā vajadzētu biežāk padomāt.
