Maskava neļauj aizmirst padomju laikus 0
Kaut gan kaimiņvalsts galvaspilsētā esmu bijusi arī iepriekš, tieši šoreiz Maskavai visvairāk izdevās atgādināt, ka tā ir bijusī Padomju Savienības galvaspilsēta.
Tur viesojos neilgi pēc 9. maija svinībām, kas šogad bija sevišķi pompozas, jo kopš Otrā pasaules kara beigām pagājuši 70 gadi. Pilsētas ielas arī maija beigās bija rotātas ar dažādiem plakātiem, kas stāstīja par lielo padomju valsts uzvaru. Veikalos daudzas preces no lapu salātiem līdz šokolādes kārbām greznotas ar Georga lentītēm un apsveikumu Uzvaras svētkos.
Metro redzēju reklāmas, kas aicināja noguldīt naudu Uzvaras dienas depozītā un pat par godu uzvarai nopirkt kādu dzīvokli gana smalkā jaunuzceltā namā.
Braucot Maskavas metro, atcerējos arī Orvela “1984”. Te lielais brālis ne tikai vēro, bet arī pamāca. Jo metro visu laiku skaļruņos skanēja pamācības: esiet pieklājīgi, esiet uzmanīgi, neaizmirstiet savas mantas. Uz ielām – daudz policistu un citu dienestu formās tērpto. Jo sevišķi daudz uniformu bija redzams robežsardzes dienā. Pret vakaru svinētāji (lielākoties bijušie robežsargi) bija tik ļoti iekarsuši, ka peldējās strūklakā netālu no Sarkanā laukuma.
Parks – pagātnes liecinieks
Maskavā dzīvoju viesnīcā “Kosmoss” – milzīgā 25 stāvu ēkā. Paveicās ar istabu pašā augstākajā stāvā. Visa Maskava ar tās daudzveidīgo arhitektūru, tik dažādajiem jumtiem pie manām kājām… Taču brokastīs īsta cīņa par ēdienu. Pārtikas netrūka, taču viesu tik daudz, ka pat lielajā ēdamzālē visiem vietas lāgā nebija. Pēc katra ēdiena jāstāv garā rindā, pietiek piecelties uz mirkli, lai paņemtu kafijas papildporciju, kad tavi pusizēstie trauki pazuduši un tavā vietā iesēdies kāds cits. Gana drudžains dienas sākums.
Viesnīca atrodas tuvu metro stacijai “VDNH”. Turpat pāri ielai ir arī pats “VDNH” jeb tautsaimniecības sasniegumu izstādes parks. Vismaz tāds tas bija padomju laikos. Katrai padomju republikai, kā arī dažādiem Krievijas apgabaliem un tautsaimniecības nozarēm te savulaik bija savs paviljons, kuros izstādīja preces, kādas bieži vien veikalos nemaz nebija atrodamas. Tagad, protams, šis tas ir mainījies. Paviljoni vēl ir, taču atvērta tikai daļa. Atvērtajos saturs ļoti dažāds – izstādes par dažādām tautsaimniecības un zinātnes jomām, kādā – tirdzniecības, vēl citā – izklaides vietas. Piemēram, vienā paviljonā apkopoti padomju laika spēļu automāti. Savus paviljonus saglabājušas Krievijai pietuvinātās bijušās padomju republikas – Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna. Skaists, kokā grebts vīd Karēlijas paviljons, Austrumu stilā celti bijušie Vidusāzijas republiku nami. Baltkrievijas paviljona tuvumā grozījās tik aktīvas iekšā rāvējas – aicinātājas uz baltkrievu preču gadatirgu, ka kļuva bail turp doties: ja nu tirgotājas tikpat uzmācīgas. Iegāju Armēnijas paviljonā: tur iekārtots gan armēņu restorāns, gan dažas armēņu preču tirgotavas. Arī te neizpalika 9. maija uzvaras slavināšana: izlikta informācija par Otrajā pasaules karā karojošajiem armēņiem, kā arī dažu izcilu armēņu karavīru fotogrāfijas.
Kurš bijis Latvijas paviljons, nav viegli pateikt, jo pie paviljoniem trūkst informācijas par to izcelsmi. Minēju, ka “mūsējais” varētu būt paviljons nr. 5 – kā jau lielākā daļa šejienes celtņu, tas būvēts “Staļina baroka stilā”, rotāts stilizētām vārpām un tā kā latvju rakstiem. Vēlāk noskaidroju, ka tas tiešām bijis Latvijas paviljons, celts 1954. gadā, latviešu arhitektu projektēts. Tagad tajā ir izstāde par fizikas noslēpumiem.
Taču visizteiksmīgāko padomju laika sajūtu nodrošina “VDNH” joprojām stāvošais ļeņineklis, centrālais nams ar piecstaru zvaigzni un tautu draudzības strūklaka. Tās baseinā ievietotas 15 zeltītas dāmas nacionālajos tērpos, kas katra simbolizē kādu no bijušajām padomju republikām. Metu ap strūklaku kādus trīs apļus, bet tā arī neguvu pilnu pārliecību par to, kura no tām domāta Latvija. Ja brunči varētu būt latvju, tad galvassega neder un otrādi.
Pagātni atmiņā atsauc arī vienā no paviljoniem iekārtotais pārtikas veikals, kurā sver uz vismaz 30 gadus veciem svariem un skaita ar skaitīkļiem. Šajā veikalā arī ir cilvēcīgas cenas atšķirībā no koka namiņiem turpat parka teritorijā. Tajos var nopirkt suvenīrus, tostarp ēdamos. Piemēram, neliela kēksa izmēra prjaņiku par 600 rubļiem.
Kopumā par cenām Maskavā jāsaka tā: biju dzirdējusi, ka tās ir astronomiskas, taču lielu iespēju par to pārliecināties nebija, jo brauciena laikā biju tikai vienā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā: kādā no “Grabļi” ēstuvēm. Tās līdzinās latviešu “Lido”. Ēdiens tur garšīgs un arī cenas līdzīgas.
Cik nu izdevās redzēt Maskavas pārtikas veikalus, pārliecinājos, ka liegums Krievijā ievest dažādus produktus no Eiropas Savienības nav tukšojis plauktus uz ilgu laiku. Pārtikas produktu izvēle vismaz Maskavā ir gana plaša.
Ar asociācijām par gulagu
Iespaidīgs bija arī topošā Gulaga muzeja apmeklējums. No Maskavas centrālās daļas Petrovkas tas pārcelts uz nedaudz nomaļāku Krievijas galvaspilsētas daļu un atrodas aptuveni 10 minūšu gājienā no metro stacijas “Dostojevskaja”. It kā tāpēc, ka te muzejs ieguvis labāku – plašāku, modernāku ēku. Nams tiešām iespaidīgs, apdarināts ar brūnām, it kā sarūsējušām skārda loksnēm.
Iekšā valda auksts industriālais dizains. Muzeja izglītības un kultūras programmas daļas vadītājs Konstantīns Andrejevs stāstīja: Petrovkā muzejs bijis veidots realitātes šovu garā – tur bijušas “īstas” kameras, “īsti” pratināšanas kabineti. Jaunajā ēkā pieeja būs cita: vairāk centīšoties apmeklētājus izglītot, raisīt viņos asociācijas. Manas viesošanās laikā muzejā vēl nebija tikpat kā nekādu eksponātu, taču oktobrī, kad muzejs tiks atklāts, tajā būs, piemēram, labirints, kas veidots no dažādu ieslodzījuma vietu durvīm.
Ēkas pagalmā, tāpat kā mūsu Likteņdārzā, varēs iestādīt kociņu gulagā nomocīto tuvinieku piemiņai.
Vaicāju Konstantīnam, kāda ir varas attieksme pret šo muzeju. Viss esot kārtībā, viņš atteica, Maskavas valdība muzeju pat ļoti atbalstot. Konstantīns gan atzina: Krievijā kopumā par Staļina laiku atklāta saruna tā arī nav sākusies un nav izvērtēts, kādus nospiedumus tas atstājis krievu apziņā.
UZZIŅA
1 eiro pēc Latvijas Bankas kursa ir aptuveni 80 rubļi, taču eiro pret Krievijas rubļiem krietni izdevīgāk mainīt Krievijā.
Metro biļete Maskavā maksā 50 rubļus vienam braucienam un 180 rubļus pieciem braucieniem. Ātrvilciens no Maskavas lidostām līdz lielākajām metro stacijām maksā 450 rubļus.
Importa alus ēstuvē “Grabļi” maksā 200 rubļus, bet vietējais alus – 150 rubļus.
