Atis Klimovičs: Maskavā nav labu pelmeņu 43
Godīgs maskavietis pateiks, ka Krievijas galvaspilsētā nav nopērkami labi pelmeņi un kvalitatīvs krievu degvīns. Jautāsiet, kādēļ tā, un saņemsiet atbildi – nevienam ražotājam nav nepieciešamības censties, tāpat visu notiesās. Skarbs, drebuļus uzdzenošs atzinums, kas paver skatu uz Krievijā pastāvošo saimniecisko kārtību un liek domāt par apstākļiem, kādos tā izveidojusies. It kā tirgus ekonomika, taču pilnīgi cita, kur tādiem sīkumiem kā pircēja gaume uzmanība netiek pievērsta. Attieksmē pret indivīdu pārmantota Padomju Savienībā pastāvošā nevērība, ko pavada aizvien prāvāki tiesību ierobežojumi. Vārdos uzsvērts krievu tautas patriotisms un vienotība, bet realitātē vēsa atteikšanās no saviem pilsoņiem, ja viņu rīcība nav saskanējusi ar vienīgo pareizo valsts varas diktēto viedokli. Savu pavalstnieku aizvien smagākie dzīves apstākļi un beztiesīgums savienojumā ar masveidīgu propagandu galvenajā medijā jeb TV devis rezultātu – izdevies izveidot aplenktā cietokšņa sindromu. Mērķtiecīgi radīts priekšstats, kas savā varā pārņēmis lielāko daļu Krievijas iedzīvotāju – visapkārt vieni vienīgi ienaidnieki. Par gruzīniem un baltiešiem pašreiz nerunā, daudz aktuālāki ir fašistiskie ukraiņi, viltīgie turki un, protams, amerikāņi. Par savu galveno pretinieku Maskava uzskata izvirtušo Rietumu demokrātiju, un cīņai pret to jānorisinās zem krievu paceltā morālās tīrības karoga. No vēstures zināms, ka cīņās par “tikuma” aizstāvēšanu mēdz izturēties ārkārtīgi nesaudzīgi.
Šī “ideoloģija” papildinājumā ar vērienīgiem ieguldījumiem policijas un Krievijas bruņoto spēku attīstībā jau spērusi soļus ārpusē, kas likuši apcerēt izmaiņas pasaules kārtībā. Iebrukums Ukrainā bija signāls, kam vajadzēja atmodināt visus eiropiešus, taču tā nav noticis. Arī Latvijā, kur Raimonds Pauls par normālu uzskata mākslinieku viesošanos Krievijā. Tas, ka Latvijas valsts vai Eiropas Savienība, NATO nav pilnībā pārtraukusi attiecības ar Krieviju, nenozīmē, ka māksliniekiem nevajadzētu padomāt plašāk.
Tomēr situāciju nav nepieciešams dramatizēt. Vienkārši lietas jāsauc īstajos vārdos, par tām jārunā, tās jāskaidro, lai beidzot varētu atbrīvoties no spriedelēšanas – “tā jau ir politika, visi krievi jau nav tādi”, “no tiem ukraiņiem arī var sagaidīt jebko”, “kam tur taisnība – tā jau cīņa starp krieviem un jeņķiem”.
Nereti izskan aicinājums neizaicināt Krieviju, atturēties no naidīgas polemikas un ienaidnieka tēla veidošanas. Pareizi vārdi, un tieši šādā garā nu jau vairāk nekā divdesmit gadus ir izturējušies gan Latvijas, gan ES, gan arī NATO vadītāji. Vai iespējams pārmest Rietumiem, ka uz agresiju Ukrainā būtu sekojusi barga un nepārdomāta atbilde? Drīzāk pretēji, tā bijusi pat pārlieku laipna – vai gan citādi viens otrs politiķis vai uzņēmējs ierunātos par sankciju atcelšanu. Ukrainas cilvēku upuri un ciešanu apjoms ES nav atbilstoši novērtēts – ja tas tā būtu, iespējams, nerastos jautājums par mākslinieku braucienu virziena izvēli.
Nobeigumā vēlreiz par pārtiku. Lai Maskavā atkal būtu pieejami labi pelmeņi un degvīns, ar iekarojumiem Krimā un Donbasā nepietiks. Šīs preces vienalga jāsaražo pašiem.
