Maskavā apsprieda Latvijas un Krievijas vēstures problēmjautājumus 0
Baltijas valstu okupācija, latviešu leģions, latviešu sarkanarmieši, ģimeņu pieredze un tajās atstātās pēdas bija galvenie jautājumi, kurus bez liekām emocijām, taču ievērojot savas pozīcijas 16. martā apaļā galda diskusijā Maskavā par Latvijas un Krievijas vēstures problēmjautājumiem sprieda Latvijas un Krievijas vēsturnieki, politologi un žurnālisti.
Diskusija nebija plaši apmeklēta, uz to bija ieradies pulciņš “antifašistu”, kas trokšņoja, ka “Latvijas propagandas pasākums” notiek Maskavā, un vēlāk interneta portālos viņi plātījās, ka spējuši to apstādināt. Taču tā nebija, un to arī atzina Krievijas vēsturnieki, kuri aicināja diskusiju turpināt Rīgā.
Uz diskusiju Maskavā devos arī es, lai paustu tajā “LA” viedokli par leģionāru atceres dienu un savus vērojumus. No Latvijas puses delegācijā bija Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Viktors Makarovs, vēsturnieki Vita Zelče un Kaspars Zellis, politologs Ivars Ijabs un interneta portāla “Delfi” krievu versijas vadītājs Anatolijs Golubovs. Krieviju pārstāvēja autoritatīvi vēsturnieki, kā Jūlija Kantora, kas nesen sarakstījusi grāmatu par Baltijas valstīm II Pasaules karā, Boriss Sokolovs, Genādijs Bordjugovs, kā arī žurnālists Vitālijs Dimarskis. Daļēja vienprātība par Latvijas okupācijas jautājumu valdīja abu valstu vēsturnieku starpā, jo to, ka Latvija tika nedemokrātiskā ceļā pievienota PSRS, atzina arī Krievijas vēsturnieki. K. Zellis uzsvēra, ka Latvijas sabiedrībā varbūt būtiskākais strīdu ābols nav valoda, bet gan izpratne par vēsturi un to, kas notika 1940. gadā. “Karstais punkts ir valsts bojāeja. Nav svarīgi, kādā vārdā notikušo saucam – bija okupācija vai nebija, bet gan tas, kādu morālu vērtējumu dodam šim notikumam – to nosodām vai pieņemam,” sprieda K. Zellis. Viņš arī paskaidroja, ka Latvijas sociālajā atmiņā dominē represijas, kuras pirmajā padomju okupācijas vilnī īstenoja PSRS. Deportācijas skāra 15 000 cilvēku, kurus izsūtīja vienā naktī. Viņam piekrita arī J. Kantora, kura argumentēja, ka 1940. gadā un līdz 1941. gada vidum PSRS Baltijas valstīs īstenoja smagākās represijas, kāda padomju vara ir veikusi.
Pie apaļā galda izcēlās disputs starp B. Sokolovu un J. Kantoru par Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska lomu karā. B. Sokolovs apgalvoja, ka viņam nebija lielas varas un iespējas ietekmēt notikumu gaitu, taču J. Kantora oponēja, ka viņš “sūtījis jaunus puisīšus karā un stāstījis viņiem muļķības, lai iesaistītu vērmahtā”.
V. Zelče vēlāk atzina, ka kara laika cilvēkos ir sāpes par to, ka viņiem kara notikumu dēļ tika liegta iespēja plānot savu dzīvi. “Cilvēki kļuva par nacistiskā vai padomju režīma upuriem. Viņos ir dziļš aizvainojums un netaisnības sajūta. Cilvēki gaida, ka atzīs viņu dzīves un valsts zaudējumu,” teica V. Zelče.
I. Ijabs stāstīja, ka Latvijas sabiedrībā gan 16. marta, gan 9. maija svinētājiem pastāv neoficiāls atbalsts no cilvēkiem, kas ir augstās varas pozīcijās. Viņš atgādināja, ka kādreiz leģionāru gājiens bijusi vienkārša demokrātijas izpausme, pret kuru nevienam neesot bijis iebildumu, taču 1998. gadā tajā sāka piedalīties politiķi, kas tam piedeva papildu akcentu un interesi no dažādām sabiedrības grupām. Apaļā galda diskusijā izskanēja aicinājumi pēc turpmākas problēmjautājumu apspriešanas, piemēram, G. Bordjugovs aicināja Latvijas un Krievijas vēsturniekus izvēlēties 15 problēmjautājumus, par kuriem abu valstu vēsturnieki varētu vienā grāmatā apkopot savas versijas. Jāatgādina, ka nesen līdzīga grāmata iznākusi par Krievijas un Polijas attiecību melnajiem un baltajiem plankumiem. Viņaprāt, pašlaik uzvar tā saucamā sociālā vēsture, kuru bērniem stāsta vecāki un interneta dzīles. “Gan Latvijā, gan Krievijā valda etnocentrisms. Latvijai izdodas ātrāk pārvarēt impērisko un padomju vēsturi. Pie mums tas izsauc aizvainojumu, jo tas notiek postpadomju telpā. Mēs varam apspriest kopējas problēmas un darīt tā, lai nebūtu konfrontācijas, piemēram, Jūrmala dara labu darbu katru vasaru,” teica biedrības vadītājs. B. Sokolovs iezīmēja, ka Latvijā leģionāri ir atguvuši savu valsti, bet padomju karavīri – to zaudējuši.
Diskusija nebija plaši apmeklēta – uz to bija sapulcējušies cilvēki, kā viņi teica, ar antifašistiskiem uzskatiem un mēģināja sarunāties ar apaļā galda viesiem. Visskaļāk ar emocionālu runu izcēlās antifašists Dmitrijs Jermolajevs. V. Zelče viņam izskaidroja, ka leģionāri PSRS un viņu radinieki bija represēti visu mūžu – viņi bija ne tikai verdzināti gulagā, viņiem bija aizliegts ieņemt noteiktus amatus, nodarboties ar noteiktām profesijām, bijušas arī problēmas saņemt protēzes un invalīdu krēslus. “Es centīšos būt korekta, atbildot uz jūsu retorisko jautājumu. Katra sarkanās armijas lode tuvināja izsūtīšanas un latviešu nāvi, ņirgāšanos par sievietēm no padomju armijas puses un citus padomju noziegumus. Mēs šo karu nesākām – to sāka PSRS un nacistiskā Vācija. Nemeklējiet mūsu vēsturē melnās avis, uz kuru rēķina ņirgāties, – katrā tautā ir varoņi un noziedznieki. Izturieties ar žēlsirdību pret Latvijas vēsturi, ne tikai ar augstprātību,” skarbi argumentēja V. Zelče.
