Gata Šļūkas zīmējums

Aug putekļi uz vecām lietām,

Un politiķu maskas krīt,

Kā vienmēr, cīnās tie par vietām

Un balsis cenšas saskaitīt.

Dzer šampanieti tie no glāzēm,

Uz jaunām uzvarām jau sauc,

Kā lauku meita zaļā pļavā

Jau tautu tā kā govi slauc.

Laiks sagriež vecās vēja dzirnas,

Kas tā kā bites stropā dūc,

Liek politiķi jaunas maskas.

Un melodami balsis lūdz.

Un kā var nesolīt? – kāds saka,

Jūs mani atkal ievēliet!

Mans maks jau jauno naudu prasa,

Jūs, mīļie, eiro iemetiet!

Ko darīsim? Vai atkal dosim?

Kāds steidzas tur, kur vēlēs rīt,

Kāds āksts ar tumši melnu masku

Pie tautas kājām zemē krīt.

Ai, ļaudis, tā ir vienmēr bijis,

Ka politiķiem viss ir ļauts,

Kā pērnās lapas lido vējā,

Par uzvarām tie dzer un sauc.

Bet mēs, kā parasti, kā vienmēr,

Pa druskai druskas uzlasām,

Un cerībā uz labām dienām,

Pa banānam vēl apēdam.

Un tas nekas, ka pāri jūrām

Uz svešām zemēm latvji brauc,

Tie tagad runā citā mēlē,

Par savējo tie svešo sauc.

Kas notiks šeit ar manu tautu?

Kas notiks rīt vai aizparīt?

Nāk vēlēšanas, kā jau vienmēr,

Un politiķu maskas krīt.