Maskačkas failu kolekcionāre. Saruna ar mākslinieci Elīnu Brasliņu 1
1. februārī pirmizrādi piedzīvos Latvijas valsts simtgades pilnmetrāžas animācijas filma “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, kurai tēlus un fonus gandrīz triju gadu garumā zīmējusi pazīstamā bērnu grāmatu ilustratore, Jāņa Baltvilka balvas laureāte ELĪNA BRASLIŅA.
– Elīna, kas jums pašai labāk patīk: suņi vai kaķi?
E. Brasliņa: – Noteikti suņi. Mums ģimenē nekad nav bijis kaķa; kamēr dzīvoju pie vecākiem, bija suns, franču buldodziņš. Kad viņš nomira, tēvs ļoti pārdzīvoja, un citu suni mēs tā arī nepaņēmām. Bet, kad sāku dzīvot atsevišķi, zināju, ka gribēšu suni, tagad mums ar vīru tas ir. Man patīk arī kaķi, bet suņi šķiet emocionāli vairāk piesaistīti cilvēkiem, vairāk nāk mīļoties, sevišķi mūsu sunene, viņa bez cilvēkiem vispār nevar.
Ja filma būtu par runājošiem kaķiem, es varbūt vēl būtu padomājusi, pirms piekristu (smejas).
– Kad piekritāt, apzinājāties, kas tas ir par darbu, ko uzņematies?
– Sapratu, ka darba būs daudz, vairāk nekā jebkurā citā projektā, kurā esmu strādājusi. Tomēr domāju, ka pa īstam apzināties, kas tas būs un ko tas tehniski nozīmēs, nemaz nevarēju. Šajā laikā tapuši daudzi gigabaiti zīmējumu. Filmā ir vairāki desmiti tēlu, katram no viņiem – vairāki desmiti failu, simtiem fonu – kopā noteikti daži tūkstoši zīmējumu, bet man bail samelot, cik precīzi.
– Tomēr šajos divos gados paspējāt arī citas lietas, tostarp grāmatu “Suns, kas atrada skumjas” kopā ar Rūtu Briedi…
– Pie filmas strādājām trīs gadus, tiesa, pie trešā gada beigām darbs jau bija izkaisītāks, nebija tik intensīvs. Jā, šajā laikā paspēju pabeigt maģistrantūru un arī šādas tādas grāmatas ilustrēt. “Suns, kas atrada skumjas” sākās kā studiju darbs pie manas ilustrāciju pasniedzējas Rūtas Briedes. Viņš kādu laiku pačučēja, nolikts malā, un tad mēs ar Rūtu nolēmām, ka viņam laiks iet tautās.
– Kā īsti nonācāt pie grafikas, grāmatu ilustrēšanas? Par mākslu ar tēvu mākslinieku un mammu – mākslas zinātnieci – apmēram skaidrs…
– Es gan pie mākslas nonācu pa aplīti caur franču filoloģiju, kuru izstudēju, bet par grafiku… Zināju, ka joma, ko izvēlēšos, nebūs gleznošana. Biju sev iestāstījusi un tam joprojām ticu, ka man nav īstas krāsu izjūtas, un es arī zinu, ka mani īsti neinteresē kost cauri gaismēnas un visādas citas gleznošanas nianses. Dizains arī ne, jo ne (smejas), palika grafika – domāju, nu, tur zīmējums, kaut kādas tehnikas, gan jau būs labi.
Es jau nebiju nekādās mākslas skolās gājusi – aizgāju uz Mākslas akadēmijas sagatavošanās kursiem un iestājos. Valdis Villerušs mani vienā no pirmajām reizēm sagatavošanās kursos pamatīgi iepazīstināja ar tehnikām, esmu viņam par to ļoti pateicīga. Savukārt bērnu grāmatu grafika parādījās kā izvēles priekšmets trešajā kursā – vienmēr esmu zīmējusi ķiņķēziņus dienasgrāmatā, tikai nekad nebiju tos sevišķi nopietni uztvērusi.
Un mamma, kad uzzināja, ko esmu izvēlējusies, bija sevišķi priecīga – izrādās, pirms sākusi studēt mākslas zinātni, viņa arī bija gribējusi iet pa bērnu grāmatu mākslas līniju.
– Un tad arī sākāt sadarboties ar rakstnieci Luīzi Pastori?
– Jā, esam no vienas skolas, bet nepazinām viena otru. Viņa mani pamanīja, kad sāku strādāt grāmatu ilustrācijā, es biju pamanījusi viņas darbus, bet kārtīgi iepazināmies, kad mana literatūras skolotāja licejā mūs abas bija uzaicinājusi pastāstīt skolēniem par to, ko darām. Tad Luīze man piespēlēja ideju par “Mākslas detektīviem”.
– Ja jūs tagad būtu bērns, kā jums šķiet: pašai patiktu “Mākslas detektīvi”?
– Es gribētu ticēt, ka jā, jo tā ir vienlaikus jautra un izglītojoša literatūra. Luīze to lieliski formulēja kā zināšanu iemānīšanu bērnam – aizejot uz muzeju, viņš droši vien neatcerēsies mākslinieka vārdu un gleznas nosaukumu, bet paliks atmiņā – tā ir tā glezna ar pērtiķi, vai ar aizejošo cilvēku, un zinās, ka tas ir kaut kas latviešu mākslā svarīgs, nozīmīgs, viņam attīstīsies arī interese. Jā, tas ir interesants projekts ar pievienoto vērtību.
– Vienmēr, skatoties jūsu ilustrētās grāmatas, esmu brīnījusies, kā tas iespējams: tās ir ļoti atšķirīgas, tomēr skaidri nolasāms rokraksts…
– Manos zīmējumos ir viena stilizācija, līnijas izjūta, detaļas – kā saka Luīze Pastore, mani sarkanie, tievie deguni (smejas). Es gan cenšos pārāk tos neizmantot, tomēr ielavās.
– Jā, arī filmā Jēkabam un Mimmi ir sarkani spici deguni.
– Tā ir, kad sāku zīmēt filmu, nesen bija pabeigts darbs pie kārtējās “Mākslas detektīvu” grāmatas, un iespaids palika. Daži tēli laika gaitā mainījušies, Jēkabs gan ne, varbūt frizūra mazliet spuraināka. Tur, protams, ir Luīzes Pastores ietekme – mazais, bālais Jēkabs nevar filmā pēkšņi kļūt dūšīgs un nosauļojies.
Arī Reiņa Petersona ietekme ir, jo grāmata man šķiet forša, no ilustrācijām nemaz negribēju bēgt projām, lai tas, kurš skatās filmu un ir lasījis grāmatu, tēlus atpazītu.
– Sarunas sākumā pieminējāt dažādās grafikas tehnikas, un zinu, ka bijāt iecienījusi linogriezumu, akvareli. Vai tagad zīmējat tikai datorā vai arī darbojaties ar šīm tehnikām?
– Tas ir darbietilpīgāk. Dators ir jauks ar to, ka tajā var daudz ko “iebarot”, un tad ar šo materiālu strādāt. Teiksim, uzzīmēju tēlus vai fonus ar roku, bet akvarelēju jau datorā. Taisot īstus linogriezumus, esmu sapratusi, ka mani visvairāk interesē tie efekti, bet galvenokārt – defekti, kas rodas procesā.
Datorā varu kontrolēt defektus, kurus dzīvē būtu grūtāk paredzēt, – teiksim, krāsu nobīde, kāda plānāka vieta krāsā, pielipuši gruži.
Ir feini, kad pat cilvēki, kuri arī nodarbojas ar linogriezumu, pie mana darba prāto: tas ir izdarīts ar datoru vai tomēr ne? Protams, ka ātri saprot, tomēr ir tāds: yesss! Uzķērās! (Smejas.)
– Kad runā par mākslu un datoriem, man nāk prātā eksperimenti ar mākslīgo intelektu. Kā domājat, vai tas mākslā spēs aizstāt cilvēkus?
– Es gan neesmu nekāda lielā mākslīgā intelekta eksperte, bet man ir aizdomas, ka, lai radītu mākslu, cilvēkam galvā jābūt sava veida baigajai miskastei.
Ģenerēt tik dīvainu miskasti mākslīgi – no tā mēs vēl esam ļoti tālu.
Protams, mākslīgais intelekts sāka pats mācīties – bija gadījums, kad divi MI sāka sarunāties savā starpā un radīja valodu, kuru neviens nesaprata, tad viņus izslēdza, lai nerodas distopija. Bet māksla un literatūra ir kaut kas tik ļoti dīvains un nesaprotams, ka, domāju, mākslinieki un rakstnieki vēl kādu laiku var neuztraukties par to, ka viņus aizstās dators.
– Filmā un arī grāmatās tēli – viņu vaibsti, apģērbs, kustības – ir tik daudzveidīgi. Kur ņemat šo dažādību, vai jums ir paradums pētīt cilvēkus?
– Kustība, protams, pamatā izpaužas animatora Mārtiņa Dūmiņa rokrakstā. Tas, ko varu es – izdomāt fizionomiskus, augumā un apģērbā īpatnējus tipāžus. Atceros, kā meklēju filmas statistus. Braukāju pa “Google Street View” – tas nekas, ka viņiem fotogrāfijās sejiņas izsmērētas, augumus un apģērbus jau var samanīt. Tā ka filmas statisti nozīmēti no reāliem cilvēkiem un tāpat – filmas foni.
Dzīvoju Ķengaragā, un, kaut arī filmai vairs nevajag, braucot cauri Maskačkai, man joprojām patīk vērot cilvēkus – kā viņi kustas, kā apģērbušies, kā nes kaut ko padusē. Man izveidojies ieradums sēdēt un ķert detaļas – dīvainas izkārtnes, logus, dīvainu jebko – man patīk vākt failus, veidot tādu kā referenču mapi galvā, un tā turpina pildīties.
– Nu jau esat ilustrējusi arī diezgan daudz grāmatu ārzemju apgādiem. Kā tas sākās?
– Ar “Emma Press” iepazinos 2018. gadā, kad Baltijas valstis bija Londonas grāmatu tirgus fokusa valstis. Toreiz ne tikai mēs braucām uz Londonu un priecājāmies, ka visur karājas Noras Ikstenas portreti, kas, protams, ļoti patīkami, bet arī pie mums brauca izdevēji. Emma Raita no “Emma Press” vienā pasākumā nosēdās man blakus, teica, lai parādu, ko daru. Viņai iepatikās, un man savukārt tik ļoti patika tas, ko viņa dara, ka viņa uzaicināja mani ilustrēt Keitas Veiklingas dzejoļu krājumu “Moon Juice”.
– Kad pērn Londonas grāmatu tirgū intervēju Emmu Raitu, viņa teica, ka ļoti vēlētos, lai ilustrējat ko īpaši viņai, bet, citējot Emmu: “Elīna ir tik ļoti aizņemta, un vēl tā filma…”
– (Smejas.) Visiem, kas mani uzrunā, saku: “Man ir filma, bet es ļoti gribu!” Protams, filma atņēma daudz laika, bet dzīve jau neapstājas, tāpēc selektīvi darbus tomēr centos ņemt, jo izkrist uz trim gadiem no aprites – ilustrācijā tas ir ilgs laiks.
– Cik garš ir jūsu gaidīšanas saraksts?
– Atkarīgs no tā, cik ļoti man patīk grāmata. Tikko biju svēti nosolījusies, ka neņemšu neko, bet piezvanīja Inguna Cepīte (izdevniecības “Pētergailis” direktore. – L. K.-Š.) un teica: “Guntars Godiņš tikko iztulkojis igauņu dzejnieka Contras dzejoļu krājumu.” Neko daudz nevajagot, tikai vāku un māksliniecisko noformējumu. Teicu, ka man nav laika, bet lai atsūta, palasīšu. Izlasīju, un man tik ļoti tie dzejoļi iepatikās, ka sazīmēju vairāk, nekā vajag. Bet parasti palūdzu dažus mēnešus pagaidīt. Ja patīk mazāk, mazliet ilgāk. (Smejas.)
– Kas jums šobrīd ir darba plānos?
– Gaidu atsauksmi par uzmetumiem vienai īru bilžu grāmatai. Esam sākuši veidot komiksu, kas balstīts “Maskačkas stāsta” sižetā. Tas būs nedaudz kondensēts, pārveidots, vairāk no suņu skatījuma. Vēl man šogad jāpiedalās divās izstādēs, abās par feminisma tēmu.
Un ir iecerēts, ka kopā ar “Atom Art” taps nākamā pilnmetrāžas animācijas filma. Es tajā redzu tematiski un vizuāli tik interesantas lietas, ka pat nogurums pēc “Jēkaba, Mimmi un runājošajiem suņiem” tomēr neliedza man teikt “jā”, jo tas būs tik garšīgi… Tagad esam pudu sāls kopā apēduši un mums ir daudz labāk ieeļļota mašinērija, grēks to neizmantot.
– Filmā “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” visi tēli, arī negatīvie, ir gluži jauki.
– Tā jau filma bija iecerēta, ka pretspēks negrib darīt nevienam pāri, cenšas uzlabot dzīvi, tikai nav iepriekš panākta saprašanās. Dzīvē ne vienmēr tā notiek, ka abas puses var izrunāties un atrast kompromisu, bet bērniem var rādīt tādu mazliet utopisku variantu. To arī dara filmas varoņi – viņi negaida, kas notiks, bet gan iesaistās notikumos, meklē risinājumu, sākumā kļūdainos veidos, bet beigās tomēr atrod kompromisu. Par to arī filma – ka kļūdīties ir pavisam normāli, no tā nevajag baidīties, un vienmēr vajag mēģināt sarunāties.
