Bērnu slimnīcas aprūpes māsa Ilze Veilande: “Emocijas manā kabinetā burtiski plūst – ir gan asaras, gan izmisums…” 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” iepazīstina ar “Latvijas lepnuma” balvai pieteikto diabēta aprūpes māsu Ilzi Veilandi.
“Emocijas manā kabinetā burtiski plūst – ir gan asaras, gan izmisums… Galvenais jautājums – kas ir, kas būs tālāk un kāpēc tā ir noticis? Bieži vien bērniņš ne ar ko nav slimojis, viņš izskatās vesels, ar krūti tiek barots, viņš ir plānots, gaidīts un mīlēts, bet te pēkšņi gadu vecam mazulim tiek atklāts pirmā tipa cukura diabēts. Vienīgajam ģimenē, jo vecākiem nav, brāļiem un māsām nav, bet viņam ir un ar to būs jāsadzīvo visu mūžu,” stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) diabēta aprūpes māsa Ilze Veilande, kura jau gandrīz desmit gadus apmāca mazu bērnu vecākus un pusaudžus, kā kontrolēt šo neārstējamo kaiti, kā dozēt un ievadīt insulīna injekcijas četras, sešas un pat astoņas reizes dienā, cik lielu ogļhidrātu daudzumu drīkst apēst uz injicēto insulīna devu… Cukura diabēta smagumu nenoteic diabēta tips, bet gan tas, kā cilvēks dzīvo.
“Nereti gadās situācija, kad meitenīšu mammas man ar asarām acīs vaicā: “Bet, Ilze, vai jūs zināt kādu sievieti, kurai ir pirmā tipa diabēts un viņai ir bērni? Vai jūs varat pateikt, ka bērni var būt?” Nu kā lai es šādā situācijā nepadalos ar savu pieredzi! Kad pastāstu, ka man ir trīs bērni un pati ar šo slimību sadzīvoju jau 33 gadus, bet nevienam no maniem bērniem nav cukura diabēta, tas mammām ir liels atvieglojums. Ir bijuši labā nozīmē pārmetumi: kāpēc jūs to neteicāt agrāk? Es savu slimību nekad nereklamēju katram, kas atnāk pie manis uz diabēta aprūpes kabinetu, bet to nekādā gadījumā neslēpju, kad jūtu, ka man tas ir obligāti jāpasaka,” skaidro Ilze, kurai piecpadsmit gadu vecumā atklāja pirmā tipa cukura diabētu, kas ir hroniska slimība, kuru nekur pasaulē nav iespējams izārstēt.
Bērniem un pusaudžiem šo saslimšanu konstatē bērnībā vai agrā jaunībā, visbiežāk līdz 30 gadu vecumam. Diemžēl pēdējos gados tā skar arvien jaunākus bērnus. No visiem 100 tūkstošiem reģistrēto diabēta pacientu, ar pirmā tipa diabētu sirgst aptuveni 15 procenti. Astoņiem simtiem bērnu un jauniešu ir nepieciešams tāds cilvēks kā Ilze, bet viņa ir viena, un viņai nav pa spēkam aprūpēt visus.
Rāda savus pirkstus
Kabinetā pie Ilzes nonāk arī tādi mazuļi, kuri nav sasnieguši pat savu pirmo dzīves gadiņu.
Nav iespējams pateikt, kāds iemesls ir bijis tam, kāpēc šī kaite uzbrukusi tik mazam bērnam, jo tas nav izpētīts.
Tā var būt kāda vīrusa infekcija, kas to var provocēt, bet tikpat labi zināma loma var būt arī ģenētikai. Vecāki pamana, ka viņu mazulis pēc labi ieturētas maltītes tomēr ir nemierīgs, izdzer vienā rāvienā ūdens pudeli, tāpēc autiņbiksītes ir pilnas ar urīnu daudz īsākā laikā, nekā tam vajadzētu būt, mazulis nepieņemas svarā. Tiek nosūtīts uz asins analīzēm. Tad arī atklājas, ka mazajam cilvēciņam jau ir paaugstināts cukura līmenis asinīs.
“Māsa Ilze pacientiem rāda savus pirkstus – tas ir labākais piemērs. Vienmēr māca, ka pirkstos, lai izmērītu cukura līmeni asinīs, ir jādur pareizi. Tas nenotiek tā, kā to dara laboratorijā, kad iedur pirkstā un pēc tam vairākas stundas to jūti. To dara ar īpašu adatiņu, ko sauc par lanceti un ko ieliek automātiskajā turētājā. Lanceti uzvelk, liek pie pirksta sānu daļas, kur atrodas asinsvadi. Tad izdara maigu šāvienu pirksta sānā, lai tādā veidā izdabūtu mazo asins pilīti,” stāsta Evija Siliņa, kura Ilzi iepazinusi, vedot pie viņas savu meitu. Redzot, ar kādu iejūtību un profesionalitāti diabēta māsa strādā, mazo pacientu vārdā pieteikusi viņu balvai “Latvijas lepnums”.
Pirmais grūdiens Anglijā
Ilze ir viena no pirmajām diabēta aprūpes māsām mūsu valstī, viņa arī ir izveidojusi diabēta aprūpes māsu apvienību un šo savas dzīves izvēli lielā mērā sasaista ar pašai atklāto pirmā tipa cukura diabētu 1988. gadā, kad viņa studēja medicīnas māsu skolā.
Starptautiskie pētījumi rāda, ka gandrīz 90% gadījumu ģimenēs, kur bērnam atklāta šī kaite, vecākiem tās nav. Arī Ivetas vecākiem un abiem brāļiem tā gājusi secen. Viņai nereti pacienti vaicājot, vai viņa zina, kāpēc organismā sākas tāds kā pilsoņu karš, kad imunitāte sāk iznīcināt dzīvībai svarīgas šūnas, kas ražo insulīnu jeb vienīgo hormonu, kas pazemina cukura līmeni asinīs? Skaidras atbildes zinātnieku vidū neesot joprojām.
Iespēja izglītoties studentu apmaiņas programmā Anglijā Ilzei bijis pirmais grūdiens ceļā uz diabēta aprūpes māsas specializāciju. “Veiksmīgi sagadījās, ka varēju aprunāties ar diabēta aprūpes māsu, kurai arī bija atklāts pirmā tipa cukura diabēts. Latvijā tajā laikā nebija nekā no tām iespējām diabēta pacientu ārstēšanā, ko piedāvāja pacientiem Anglijā. Tas bija tik motivējoši ieraudzīt, kā tur tiek mērīts cukura līmenis asinīs, ka ikvienam diabēta pacientam ir jāpilda speciāla dienasgrāmata, ka ir vēl citas brīnišķīgas iespējas. No Anglijas atbraucu, apguvusi diabēta pašaprūpes pamatlietas,” to laiku atceras Ilze.
Tas bija 1994. gads, kad viņa iegūtās zināšanas strauji lika lietā, apmācot diabēta pacientus. Viņai piedāvāja darbu Diabēta apmācības centrā Majoros, kur tagad atrodas viesnīca. Ne viens vien pacients vēl tagad atceras, kā dzīvojis pie jūras, sportojis un izglītojies pie Ilzes, kā sadzīvot ar savu kaiti. Līdztekus ikdienas darbiem Ilzei pavērās arvien labākas iespējas savas kvalifikācijas celšanai ārvalstīs.
“Tā bija tāda kā Jēzus Kristus atnākšana”
Deviņdesmitajos gados Latvijā tika ievesti mūsdienīgi insulīni no rietumvalstīm, parādījās insulīna vienreizējās šļirces, smalkas adatiņas, glikometrs un citas mūsdienīgas diabēta pacientiem nepieciešamas lietas. “Tā bija tāda kā Jēzus Kristus atnākšana,” atceras Ilze, kura pirms tam no PSRS saņemto insulīnu, ko dēvēja par cūku insulīnu, jo cilvēka insulīns vēl nebija izgudrots, sev ievadīja ar lielām stikla šļircēm, kas bija katru dienu jādezinficē, vārot sterilizatorā.
Diagnoze “diabēts” toreiz bija spriedums, jo 15–20 gadu laikā jauniem cilvēkiem nereti sākās nieru mazspēja, bojājās asinsvadi, cilvēki zaudēja redzi… Arī Ilze pirmos četrus gadus nodzīvoja bez šīs slimības paškontroles.
Taču, pēc tam kad Latvijā ieplūda Rietumu vēsmas, kad, ņemot par piemēru Ilzes aktīvo darbošanos ar diabēta pacientiem, tika izveidoti diabēta aprūpes kabineti daudzviet valstī, krustu šiem labajiem darbiem pārvilka ekonomiskā krīze un jostu savilkšana. Toreiz tikai BKUS finansējums netika nogriezts kā ar nazi, un Ilze pieņēma piedāvājumu strādāt ar bērniem un pusaudžiem tieši šajā ārstniecības iestādē.
Pēc ilgstošas stagnācijas diabēta kabineti tika atjaunoti tikai 2019. gadā, kad valsts šim mērķim piešķīra finansējumu.
Māsiņa vienmēr sazvanāma
“Tā ir unikāla situācija, ka ar bērniem un pusaudžiem strādā tāds cilvēks kā Ilze. Bērnu slimnīcā viņa burtiski uzplauka. Ilzei ir tik labs kontakts ar saviem pacientiem, ka es, reizēm turp aizbraucot un to vērojot, uz to skatos kā uz tādu brīnumu,” saka Latvijas Diabēta aprūpes māsu apvienības vadītāja Līga Ārenta, kura strādā par virsmāsu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģijas nodaļā. Viņa uzskata, ka niecīgā atalgojuma dēļ nav daudz tādu mediķu, kuriem patiešām patīk apmācīt diabēta pacientus. Šis ir iemesls, kāpēc daudzos diabēta aprūpes kabinetos neizdodas atrast personālu, kaut gan valstī ir gandrīz 50 sertificētas diabēta māsas. Diemžēl viņas izvēlas strādāt citur. “Valsts ir piešķīrusi finansējumu 14 diabēta aprūpes kabinetiem un māsām, bet mēs nevaram atrast mediķus, jo atalgojums ir niecīgs. Vienu brīdi tas kabinets ir, bet citā vairs nav, jo diabēta aprūpes māsa ir aizgājusi projām,” situāciju skaidro Līga Ārenta.
Pašreizējais pandēmijas laiks ir ieviesis savas korekcijas arī diabēta pacientu aprūpē. Bērni, kuriem pirmreizēji diagnosticēts pirmā tipa cukura diabēts, esot smagākā veselības stāvoklī, jo visa uzmanība tiekot koncentrēta uz kovida simptomiem, bet diabētam raksturīgās pazīmes tiekot ievērotas ar nokavēšanos.
Ilze tagad vairāk strādā attālināti, jo daudzi vecāki ir nobažījušies, ka bērns ārstniecības iestādē var inficēties, un tas ir ļoti bīstami pacientiem, kuriem jau ir diabēts.
“Diabēta kabinetam ir noteikts darba laiks, bet māsiņa Ilze vienmēr ir sastopama “whatsapp” grupā vai sazvanāma pa tālruni, arī nakts stundās un brīvdienās. Par šīm aktivitātēm algas nav, bet ir milzu cieņa un mīlestība no diabēta pacientiem un visbiežāk no slimo mazuļu vecākiem,” atzīst Evija Siliņa, kura uzskata, ka Ilze pelnījusi “Latvijas lepnuma” balvu.
