Kursi summējas pavārgrāmatās 0
Kaut arī Ņinai kopš bērnības paticis gatavot ēst, viņa vēlējusies būt pianiste vai aktrise. Šķēršļus sapnim likusi pārslimotā tuberkuloze. Pēc kaucmindietes Dēliņkundzes kulinārijas kursiem un mācībām pie savulaik izcilā konditora Aleksandra Dabres dzīve iegriezusies pavisam citās sliedēs.
“Tā kā biju šiverīga, Dēliņkundze ierosināja, lai es pasniedzu kursus krievu valodā. Tolaik Latvijā iebrauca daudz krievu, cēla atpūtas namus un sanatorijas, kur trūka pavāru, un tajos pieņēma strādāt ar manis izsniegto diplomu. Tikai vēlāk dzirdēju, ka uz maniem kursiem cilvēki varējuši tikt tikai par blatu, sevišķi krievu grupās,” klāsta seniore.
Dienā viņa strādājusi televīzijas arhīvā un arī citos darbos, bet vakaros vadījusi kursus. No rīta astoņos devusies uz darbu un mājās nākusi ap vienpadsmitiem vakarā. Kā Zinību biedrības lektore Ņina izbraukājusi visu Latviju. Lasījusi lekcijas arī Amerikā: Garezerā – par latviešu virtuvi, Čikāgā – par ģimenes svētkiem. Visur, kur bijusi, cilvēki devuši savas receptes. Viņa tās pilnveidojusi, norādot sastāvdaļu attiecības.
“Man bija tik daudz grupu! Vecākas kundzes nepaspēja visu pierakstīt un lūdza manas lekcijas pārrakstīt ar rakstāmmašīnu, līdz beigās prasīja, kāpēc nerakstu grāmatu. Tā arī sāku to darīt.”
Pirmā grāmata “Ikdienai un svētku galdam” iznāca 1982. gadā 200 000 eksemplāru tirāžā. Krievu valodā tā izdota trīs reizes šādā daudzumā, un neatkarības laikā iespiesti vēl 50 000.
“Biju pirmā, kas iesāka arī bildes taisīt, tāpēc manas grāmatas tik labi pirka. Pavārgrāmata bez bildēm ir mēma. Cilvēkiem patika arī, ka tajās nebija tikai receptes, bet arī par galda klājumiem, kultūru, ēdienu rotāšanu,” vērtē autore.
Vēlāk Ņ. Masiļūne sarakstījusi vēl daudzas citas pavārgrāmatas, apmēram 30, kas izdotas ne tikai latviešu un krievu, bet arī latgaliešu, vācu un angļu valodā. Par Jāņa Rozes apgādā izdoto “Lielo pavārgrāmatu” 2001. gadā piešķirta starptautiska balva.
