Anekdotes uz operāciju galda 0
Jau pusotru gadu Ņ. Masiļūne neiziet no mājām, jo slimās gūžas dēļ grūti staigāt. “Nevaru atspiesties uz vienas kājas. Senāk mani aizveda uz kapiem, bet tagad vairs ne, tur tālu jāiet. Staigāju tikai pa istabu. Agrāk vēl nokāpu lejā pa trepēm, bet negribu ar saviem kruķiem citiem rādīties,” viņa atzīst.
Viena gūža ir operēta, vajadzētu arī otru, taču brālis, kurš ir dakteris Amerikā, brīdinājis, ka viņa šo operāciju neizturēšot.
“Kad pēc gūžas operācijas vēl gulēju uz operāciju galda, stāstīju anesteziologam anekdoti,” atceras Ņina. “Viņš sirsnīgi smējās, un es teicu, lai pastāsta to ķirurgam. Dakteris sacīja: labāk jūs pati, jums labāk sanāks!”
Kad 2012. gadā nomira Ņinas dēls Raimonds, viņu piemeklēja insults. “Gāju pēc piena un vairs nevarēju atrast savu dzīvokli. Prasīju cilvēkiem, kur ir Imantas iela. Kad izstāstīju to savai ģimenes ārstei, viņa pateica, ka man ir insults, un izrakstīja zāles. Nesūdzējos, jo man bija vairogs pret ļaunumu,” viņa teic.
Ņina uzsver, ka veciem cilvēkiem vajag vingrināt atmiņu. Pašai palīdzējis tas, ka, aizejot pensijā, turpinājusi rakstīt grāmatas un lasīt lekcijas. Pēdējā bijusi, kad notika Zolitūdes traģēdija.
“Esmu pieradusi nesūdzēties,”uzsver Ņina. “Iepriekšējā sociālā darbiniece, kas mani apmeklēja, ieteica, lai dienesta priekšniecībai nestāstu anekdotes, bet pasaku, kā jūtos patiesībā. Citādi nevarot noticēt, ka esmu slima.”
Savam priekam Ņina skatās televīzijas seriālus “Ugunsgrēks” un “Muhtars atgriežas”, raidījumus par dabu un dzīvniekiem, koncertus, klausās radio un sakrālo mūziku. Reizēm pārlasa sev tuvo Ārijas Elksnes dzeju un Ilzes Kalnāres romānus, uzspēlē klavieres.
