Mārupes dižozola zāģētāju joprojām meklē 14
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada oktobrī Mārupes novadā netālu no Mārupes ģimnāzijas patvaļīgi nozāģētais simtgadīgais dižozols, kurš traucēja īstenot biznesa plānu – uzbūvēt rindu mājas –, liek uzdot dažus jautājumus atbildīgajiem par dabas aizsardzību. Vai ar dižozola reģistrēšanu Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) uzturētajā datubāzē “Ozols” un ar plāksnīti ozollapiņas izskatā pie stumbra pietiek, lai nepieļautu šī un citu dabas retumu iznīcināšanu? Kurš vainojams notikušajā? Ko darīt, lai tas, kas notika Mārupē, turpmāk nevarētu notikt citur Latvijā?
Ne pirmais un vienīgais
Diemžēl Mārupē nozāģētais ozols (stumbra apkārtmērs 1,3 metri, augstumā no sakņu kakla 4,31 metrs) nav ne pirmais, ne vienīgais patvaļas piemērs. 2016. gadā Rīgā patvaļīgi tika nozāģēta kļava, kas bija sasniegusi 3,53 metru apkārtmēru. 2017. gadā Vecumnieku novada Valles pagastā nozāģēja tūju, kuras apkārtmērs bija sasniedzis 2,76 metrus.
2020. gadā DAP nodeva policijai lietu par nelikumīgu dižegles nozāģēšanu Kuldīgas novadā. Kopš 2021. gada Latvijā par dižkoku ļaunprātīgu bojāšanu un iznīcināšanu uzsāktas deviņas krimināllietas. Ļaundari, kurš Mārupē pamanījās nozāģēt dižozolu, pašlaik meklē policija. Mārupes novada būvvaldes vadītājas Aidas Skalbergas rīcībā Ģenerālprokuratūra tagad saskata amatpersonas pieļautus pārkāpumus, kuriem varētu būt kriminālpārkāpuma raksturs. Par izsniegtajām būvatļaujām pašlaik notiek tiesvedība.
Pēc Mārupē notikušā vietējā būvvalde, kas izdeva būvatļauju rindu māju būvniecībai, vēla vainu uz Dabas aizsardzības pārvaldi. Dižozols, lūk, neesot bijis reģistrēts Zemesgrāmatā kā apgrūtinājums zemes saimnieciskai izmantošanai. No tā jāsaprot, ka, par spīti vietējo iedzīvotāju jau agrāk publiski paustajām bažām par dižozola turpmāko likteni, būvvaldē izlikušies nezinām, ka tāds tur reiz zaļojis. Kā izsmiekls tagad skan jaunbūves projekta nosaukums “Dižozola nami”, ko diezin vai būvvaldē varēja nepamanīt, izsniedzot būvatļauju.
Pie katra dižkoka izstāvēt klāt nevarot
Savukārt DAP taisnojas, ka tai neesot iespējams izsekot līdzi visiem Latvijā augošajiem, vairāk nekā 13 tūkstošiem apzinātajiem un topošajiem dižkokiem, lai katru reģistrētu Zemesgrāmatā. Pēc likuma tas neesot jādara. Šādu datu reģistrēšana un atjaunošana turklāt prasītu daudz laika un lielus izdevumus.
DAP komunikācijas un dabas izglītības nodaļas vecākā komunikācijas speciāliste Ilze Reinika skaidro, ka tā vietā likumdevējs izšķīries par labu dižkokam piemītošo pazīmju noteikšanai. Tiklīdz tās ir redzamas dabā, kokam piešķir valsts aizsardzību, nevis gaida, kad šī ziņa parādīsies kādā no valsts datubāzēm. Turklāt ieraksts Zemesgrāmatā vēl nepiešķirtu dižkokam publisko valsts aizsardzību, kas tādējādi novērstu apzinātu īpaši aizsargājamu dabas teritoriju postīšanu. Pēc viņas teiktā, pie katra dižkoka izstāvēt klāt nevarot, tāpēc arī brīdinošā plāksnīte ar ozollapas attēlu vēl nenozīmē, ka tā atturēs ļaundari no nodoma nozāģēt dižkoku.
Diemžēl gan administratīvo pārkāpumu, gan krimināllietu tiesu prakse liecina, ka neatkarīgi no ierakstiem kādā datubāzē dižkoku bojātāji un iznīcinātāji ir labi zinājuši, ka ar savu darbību pārkāpj likumu un apdraud īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Bet tas viņus nav atturējis to darīt.
DAP atkārtoti paskaidrojusi Administratīvā rajona tiesai, ka Mārupes novada būvvaldei, lemjot par būvatļauju izsniegšanu, bija jāpārliecinās, ka plānotās ēkas būvniecība atrodas ārpus valsts nozīmes aizsargājama koka teritorijas. Būvvalde bija izsniegusi atļauju ēku būvniecībai, nesaņemdama DAP atļauju, kas vien jau ir likuma pārkāpums.
Nozāģēs tik un tā
DAP vairākkārt rakstiski esot aicinājusi Mārupes pašvaldību un būvvaldi pārtraukt būvēšanos Kantora ielā 115 un 117 līdzās dižozolam. Bet būvvalde atbildējusi: “Ja dižkoka esamība zemesgabalā ir pamats būvniecības liegumam, tas novedīs pie koka apdomātas un mērķtiecīgas iznīcināšanas, kuru būs grūti pierādīt kā ļaunprātīgu īpašnieka rīcību un kas tiks pamatota kā dabiska koka nokalšana.” Citiem vārdiem sakot, ja būvniecību aizliegs, agri vai vēlu tik un tā dižozolu iznīcinās, kas arī notika.
Par aizsardzību atbild zemes īpašnieks
Pēc Ilzes Reinikas teiktā, par savā īpašumā augošajiem kokiem un dižkokiem vispirms atbild zemes īpašnieks. Neatkarīgi no tā, vai dižkokam ir piestiprināta zīme dabā, īpašniekam ir jānodrošina aizsardzība. Savukārt būvvaldei, saņemot būvniecības plānus, ir jāpārliecinās, vai apbūvējamajā teritorijā augošie koki nav sasnieguši dižkoku apmērus.
Naudas soda vietā aizliegums būvēt
Jautāta, kas turpmāk jādara, lai nepieļautu dižkoku iznīcināšanu, DAP pārstāve atbild, ka būtu jāparedz stingrāka zemes īpašnieka atbildība, ja atklājas, ka dižkoks iznīcināts ar nolūku īstenot būvniecību. Diemžēl koku apzināta iznīcināšana turpinās. Pēc Valsts policijas ziņām, no 2011. līdz 2022. gada 8. novembrim par patvaļīgu koku ciršanu un bojāšanu uzsākti 4268 kriminālprocesi.
Tāpēc, viņasprāt, bargāku naudas sodu vietā iedarbīgāks būtu uz noteiktu laiku, piemēram, uz 5 līdz 10 gadiem, aizliegt jebkāda veida būvniecību vietā, kur aug kāds dižkoks. Viņasprāt, šāds aizliegums veicinātu zemes īpašnieku un būvnieku patiesu interesi par dižkoka stāvokli un palīdzētu aizsargāt šīs dabas vērtības.
Mārupes novada pašvaldības pārstāve Ilze Aizsilniece no plašākiem komentāriem par notikušo atteicās. Pašvaldībā tā esot nolēmuši, kamēr notiek tiesvedība un kamēr policija nav atradusi vainīgo.
Uzziņa
Latvijas dižkoki
* Dižkoks ir dabas piemineklis – aizsargājams koks, kura teritorija ap koka vainagu projekcijas platībā, kā arī 10 metru platā joslā no tās, mērot no aizsargājamā koka vainaga projekcijas ārējās malas, ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, kurā saskaņā ar likumu ir ierobežota saimnieciskā un cita veida darbība, to skaitā nav atļauta jaunu ēku celtniecība.
* Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes datiem, pašlaik Latvijā ir apzināti 13 320 dižkoku, to skaitā 5201 ozols.
* Dižkoku aizsardzību un apsaimniekošanu regulē 2010. gada 16. martā Ministru kabinetā izdotie īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.
Uzziņa
Ja teritorijā ir dižkoks
* Zemes īpašnieka un lietotāja pienākumi:
– nodrošināt aizsargājamo teritoriju aizsardzības un izmantošanas noteikumu ievērošanu,
– ziņot Dabas aizsardzības pārvaldei par esošajām vai iespējamām izmaiņām dabas objektos.
* Aizsargājamā koka nociršana pieļaujama tikai tad, ja tas kļuvis bīstams un ja nav citu iespēju novērst apdraudējumu (piemēram, apzāģēt zarus, izveidot atbalstus), kā arī ja ir saņemta DAP rakstiska atļauja.
* Īpašnieks bez saskaņošanas savā mežā drīkst nocirst kokus līdz 12 cm diametrā, bet ārpus meža, tostarp pie mājas, – līdz 20 cm diametrā.
* Zemes īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem, kuri savā īpašumā vēlas nocirst koku (izņemot augļu kokus) un ja tas atrodas pilsētas vai ciema teritorijā vai koks ir sasniedzis ievērojamus apmērus, nepieciešams vērsties pašvaldībā pēc atļaujas.
* Saņemot īpašnieka iesniegumu, pašvaldība apseko koku un gadījumos, kad koks jau ir sasniedzis ievērojamus apjomus, lēmums vēl tiek saskaņots ar DAP, tikai pēc Pārvaldes atzinuma saņemšanas pašvaldība var izsniegt koku ciršanas atļauju.
* MK noteikumu pielikumā ir norādīta robežvērtība koku garumam vai apkārtmēram, kas atšķiras atkarībā no koku sugas:
– Piemēram, āra bērzs, kurš pārsniedz 33 metru augstumu vai 3 metru apkārtmēru, tiek uzskatīts par dižkoku un ir aizsargājams.
– Parastajam ozolam jāsasniedz 32 metru augstums vai 4 metru apkārtmērs.
– Parastais kadiķis kļūst par dižkoku, sasniegdams 11 metru augstumu vai 0,8 metru apkārtmēru.
* Apkārtmēru visiem kokiem nosaka, mērot koka stumbru 1,3 metru augstumā no sakņu kakla.
* Pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa, par dižkoka patvaļīgu nociršanu vai nozāģēšanu naudas sods fiziskām personām ir noteikts 140 līdz 700 eiro, bet juridiskām personām – no 280 līdz 1400 eiro apmērā.
Tavas saimniecības vilcējspēks
