Marts. Ukraina. Un šis brīdis 0
Anda Līce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
1.
Skaistā un siltā kā jūlija nakts,
es meklēju mierinājuma vārdus,
kaut tādu nemaz nav,
un tu jau tāpat tos nedzirdēsi
šāvienu un sprādzienu dārdos.
Es baidos pamosties rītos,
un meklēju stipros vārdus,
ko pateikt vismaz sev,
bet nezinu, vai tie līdzēs,
jo mēs neesam vēl pārbaudīti.
Skaistā un siltā kā jūlija nakts,
kur tik zilas debesis,
tik zeltaini saulpuķu lauki,
visi vārdi kaut kur tepat ir,
tikai vēl nepiesaukti.
2.
Ko tagad dara dzejoļi,
tie smalkie un trauslie,
ko par liriku sauc,
un ko tie, kas tos raksta brīdī,
kad pasaules satumsusī daļa
ar dakšiņām nikni
tukšajos šķīvjos jau baksta,
ko tagad dara klusie un trauslie,
kad no saullēkta vien
aizcērtas elpa?
Dvēselēs atbrīvo gaismai telpu.
3.
Savāc visas mūsu lūgšanas,
jo tikai Tu to spēj,
savāc kā zelta graudiņus,
kas pamirdz gan šeit, gan tur,
un sakausē vienā,
jo tikai Tu to spēj.
Mūsu griba un rokas ir vājas,
satver, bet nenotur –
zelta graudiņus izrauj
un aiznes prom naida vējš.
Savāc un sakausē vienā
un apklāj tautas un Zemi,
jo tikai Tu to spēj.
4.
Asiņu piliens uz lūpām,
asara pār neskūtu vaigu,
sviedri uz pieres
sievām, kas gaidībās,
tās ir visdārgākās pērles,
kas bezgalīgā virtenē veras.
Uz brīdi gaist robeža smalkā
starp dusmām, nožēlu, kaunu,
bet Dievs atjauno visu,
un notiek brīnums –
kaut kur šajā bezlaikā
aizmetas dzīvība jauna.
