Brīnums noticis – Mārtiņš spēj staigāt! Aizvadītie Ziemassvētki Arāju ģimenei bija priecīgāki nekā citi 5
Dace Ezera, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītie Ziemassvētki liepājniekiem Arāju ģimenei bija priecīgāki nekā citi – brālītis Mārtiņš beidzot varēja staigāt pats ar savām kājām, un nav nekādu sāpju. Milzīgu atbalstu ģimenei un Mārtiņam ceļā uz veseļošanos sniegusi Edija Pipara vadītā organizācija “Palīdzēsim viens otram”.
18. novembrī, Latvijas dzimšanas dienā, tieši Mārtiņš Arājs pasniedza Edijam Piparam “Latvijas lepnuma” balvu nominācijā “Atbalsts līdzcilvēkiem”. Pats uz savām kājām. Ejot uz skatuves, Mārtiņš un viņa mamma Zane Ediju dzīvē satika pirmoreiz – iepriekš bija runājuši tikai videozvanos.
Arāju ģimenē aug trīs atvases – vecākajai meitai Paulai ir 13 gadu, viņai jau no dzimšanas ir bērnu cerebrālā trieka, meitene ikdienā vairāk sēž ratiņkrēslā. Vingro, notiek masāžas, uzturošie pasākumi ir, bet mamma Zane saprot, ka brīnumu nebūs. Mārtiņam tagad ir desmit gadu. Jaunākajai māsai Ancei ir pieci gadi, viņa apmeklē bērnudārzu.
Mārtiņa veselība sašķobījās agri.
“Vispirms ļoti sāpēja celis un puisis kliboja. Devāmies uz Rīgu, uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu pie speciālista – tur konstatēja, ka ir sākusies nopietna slimība “pertess” (“pertess” – slimība izpaužas kā augšstilba kaula galvas asinsapgādes traucējums un sekojoša aseptiska nekroze, tā liek sevi just bērnībā vai pusaudža gados.
Smagos gadījumos ieteikta operācija. – D. E.). Galvenokārt sāp celis, bet visa problēma ir gūžā, noirst apaļā gūžas kaula galviņa,” dēla slimības sākumu atceras māmiņa. Puisis gan varējis pastaigāt, bet sāpējusi mugura, nav spējis lielus gabalus noiet. Pēkšņi slimība mēneša laikā strauji progresējusi, tad patiešām vairs nevarējis pastaigāt.
“Minhenes ortopēdiskajā klīnikā jau bija ārstējusies arī māsa Paula – tur viņai operēja gūžu muskuļus. Māsai nauda operācijai tika savākta portālā “ziedot.lv”. Kad Mārtiņš saslima, man pat nebija divu domu, ka arī viņš ārstēsies Minhenē. Devāmies turp uz konsultācijām. Tālāk viss notika tik strauji, ka īsti nebija laika ne padomāt, ne ko saprast.
Pirmajā operācijā Mārtiņam sastellēja gūžu, rekonstruēja, kā tai jāizskatās – ar L veida dzelzi. Ar to vajadzēja staigāt veselu gadu – tad ņēma lieko laukā, un kauls bija sadzijis, it kā viss kārtībā,” sarunu turpina Zane.
Viņa ļoti uzteic organizāciju “Palīdzēsim viens otram” un tās vadītāju Ediju Piparu: pirmās operācijas izmaksas bijušas 23 000 eiro – protams, ģimenei šādu līdzekļu nebija. Zane uzrunājusi Ediju, un viņš tālāk vērsies pie sabiedrības – neilgā laikā nauda tika saziedota.
“Pirmā operācija dēlam notika septiņu gadu vecumā. Pēc tās sešas nedēļas viņš bija uz kruķiem, nedrīkstēja kājas noslogot.
Bet bija nepieciešama arī otra operācija, kurā izņēma ievietoto dzelzi – izmaksas 11 000 eiro, atkal palīdzēja Edijs Pipars ar savu komandu.
Sākumā naudiņa ienācās gausi, bet tad triju dienu laikā notika kaut kāds sprādziens un savāca vairāk, nekā vajadzēja, – ilgāku laiku pietika līdzekļu arī rehabilitācijas pasākumiem,” priecājas mamma.
Šovasar augustā ģimene devās uz Minhenes klīniku, lai dēlu atrādītu speciālistam – atzina, ka Mārtiņš tagad ir vesels, slimību uzvarējis. Pēdējā kontrole vēl palikusi, kad puisim apritēs 13,5 gadi, būs jābrauc salīdzināt kāju garumu.
Klīnikā juta pilnīgu atbalstu
“Es biju klāt abās operācijās. Pirmā bija ļoti ilga, ap piecām stundām. Kad dēls atmodās no narkozes, visi rādītāji bija stabili, uzreiz devāmies uz palātu. Ārsts arī pirms operācijas visu sīki parādīja un izstāstīja.
Griezums bija ap 15 cm, tika nozāģēts gūžas kauls, notīrīta bojātā nodrupusī gūžas kaula galviņa – to iestiprināja atpakaļ vietā, kur jābūt. Lielās brūces pat nesašuva, bet tikai savilka kopā un salīmēja ar tādu kā mākslīgo ādu – nepalika rētas,” piedzīvoto atceras mamma.
“Slimnīcā es biju līdzās ar Mārtiņu vienā palātā, aprūpēju viņu. Medicīniskais personāls nāca apraudzīt arī naktīs – sauc vai nesauc, viņi uzmana.
Mediķi bija ļoti izpalīdzīgi, atsaucīgi, zinoši – ne brīdi nebija jādomā, ka man pašai būtu kaut kas jārisina, jāiet kāds meklēt.
Pirmajās dienās dēlam ķermenī bija ievietots speciāls aparāts, kurš pats dozēja pretsāpju zāles atkarībā no sāpju līmeņa. Lai bērnam nav jācieš,” stāsta Zane. Jau otrajā dienā pēc operācijas pie Mārtiņa nākuši fizioterapeits un masieris. Līdzko puisis varējis normāli apsēsties, devušies uz pilsētu. Mārtiņš sēdējis ratiņkrēslā – mediķi to pat ļoti ieteikuši.
“Nevienu brīdi nejutāmies kā slimnīcā – viss bija mājīgi, gaiši, skaisti. Minhenes ortopēdiskā klīnika strādā arī ar ārzemju pacientiem. Nebija jābaidās, ja nezini valodu. Vācu mēle nebija obligāti jāsaprot, personāls runāja arī angliski, krieviski un citās valodās – reizēm pat vienā teikumā saplūda četras valodas,” pasmaida Zane.
Mārtiņš var!
Mārtiņš Arājs tagad mācās 4. klasē Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolā. Puisim it īpaši patīk krievu valoda un mājturība. Kopā ar tēti Arti darina dažādas lietas no koka – sev zobenu, mazajai māsai leļļu virtuvi.
“Viņam ļoti patīk dzīvoties laukos, pie omes Vecpilī – braukt ar kvadraciklu, traktoriem, ar trimmeri pļaut zāli, barot vistas. Patīk darboties, ne tik ļoti telefons un planšete,” uzsver mamma.
Pirmajos gados pēc operācijas liepājnieks nav varējis sportot, bet tagad piedalās sporta stundās kopā ar pārējiem. Vēl gan ir daļējs atbrīvojums, lai nepārslogotu sevi. Bet Mārtiņš fizkultūras stundās dara, cik spēj.
“Man sākumā šķita, ka Edija Pipara vadītā organizācija “Palīdzēsim viens otram” ir vairāk tendēta uz ātriem palīdzības sniegšanas veidiem. Taču tad nāca lielais “blieziens”, ka Mārtiņam nepieciešama nopietna un smaga operācija. Kā zibens radās doma: Ediju man vajag uzrunāt. Mārtiņa operācijas izmaksas izrādījās arī viens no Edija pirmajiem lielajiem izaicinājumiem un iespēja gūt jaunu pieredzi,” pauž mamma.
Ar lielu sirsniņu
“Kad “Latvijas lepnumā” apsveicām Ediju Piparu, emocijas bija neaprakstāmas, var to nodēvēt pat par emociju sprādzienu.
Mārtiņš bija izdomājis savu runu, kurā bija vārdi: pateicoties tavai palīdzībai, es šodien varu iet un skriet savām kājām. Kad es izaugšu, vēlos, lai mana sirds ir tikpat laba kā tavējā.
Edijs centās noslēpt aizkustinājuma asaras, bet videokamerai neko nenoslēpsi,” ar aizkustinājumu atceras Zane. Pēc pasākuma vēl palikuši aprunāties, un Pipars Mārtiņam uzdāvinājis kūku Latvijas formā, kuru Edijam pasniedza pasākumā. Mamma smej, ka dēls visu ceļu autobusā no Rīgas uz Liepāju, pat aizmidzis, turējis kūku rokās – pēc tam mājās visa ģimene nobaudījusi.
Edijs Pipars nesen atsūtījis vēstuli, ka atbrauks pie Mārtiņa ciemos uz Liepāju – bet tikai tad, ja puisis pats izceps kūku. Mārtiņš kūkas jau prot cept. Un pat izdomājis, ar kādu našķi iepriecinās Ediju.
Mārtiņš par Ediju saka tā – Edijs ir mīļš, ar lielu sirsniņu. Viņš vienmēr būs arī manā sirsniņā. Es ļoti gaidu viņu ciemos, man ir tik daudz ko viņam pastāstīt un parādīt!
Bet vēl jau ir rūpes arī par māsu Paulu: viņa jau izaugusi tik liela, ka Zane vairs nespēj meitu nonest lejā no otrā stāva – ļoti sāpot mugura un pēc tam pati vairākas dienas nevarot pastaigāt. Mammai ļoti smagi, bet tētis Artis pa dienu ir darbā galdniecībā. Zane atkal rakstījusi Edijam – no naudas, kura bija palikusi pāri pēc Mārtiņa otrās operācijas, Edijs vēl iegādājās vieglākus, mazākus ratus Paulai.
“Ir jārisina problēma arī ar pacēlāju – tā ir mūsu nākamā gada apņemšanās. Lai atvieglotu ikdienā ar Paulu iziet laukā. Otra apņemšanās ir atrast Paulai auklīti – man pa šo laiku pašai ir sakrājies tik daudz veselības problēmu,” norūpējusies saka māmiņa.
Paulai nepieciešams arī specializētais autokrēsls, un ģimene to joprojām meklējot – lai meitenei būtu vislabākais.
“25. decembrī abām mūsu omēm ir dzimšanas dienas – parasti dodamies gan pie vienas, gan otras, lai kāda neapvainotos. Un joprojām dāvanas mūsu mājās nes Ziemassvētku vecītis. Pērn vecītis, lidojot garām, nometa dāvanu maisu uz balkona. Arī Mārtiņam zvanīja videozvanā. Pavadījām svētkus tikai savā ģimenē, baidījāmies omēm aizvest viltīgo vīrusu. Ceru, ka šogad izdosies, atļaus un būsim atkal visi kopā, jo Ziemassvētki ir īpašs laiks,” sirsnīgi teic Zane.
“Saglabāt ticību brīnumam šajā trakajā laikā, kad liekas, ka viss ir drūms, pelēks, ierobežots. Saglabāt sirsnību sevī! To visiem novēlam Ziemassvētkos un Jaunajā gadā!” sarunas nobeigumā izjusti teic Zane Arāja.
