Mārtiņš Opmanis: “Indijas haosā novērtēju, cik labi ir dzīvot Latvijā!” 0
Ceturtdienu vakaros kanāla LNT skatītāji var sekot līdzi ceļojumu raidījumam “700 pasaules brīnumi”. Šajā reizē aizraujošā ekspedīcijā pa krāšņo un eksotisko Indiju devies rūdīts ceļotāju tandēms – radio dīdžejs un fotogrāfs Egons Reiters kopā ar savulaik pazīstamā “Zelta zivtiņas” seriāla aktieri, kādreizējo grupas “Z–Scars” bundzinieku, IT speciālistu un divu meitiņu tēti Mārtiņu Opmani. Smogs, pūļi miljonu pilsētās un cilvēkēdāji – lai novērtētu to, cik labi dzīvojam Latvijā, ir veselīgi nokļūt tādā zemē kā Indija, atzīst Mārtiņš.
Indijas iepazīšana nav pirmais eksotiskais ceļojums ar kamerām, kurā dodaties – apceļota Ķīna, Mjanma, Kuba. Kas ir tas, kas liek uz divām nedēļām pieprasītam latviešu mūziķim atstāt kolēģus, tētim – meitas mammas uzraudzībā un doties nezināmajā? Meklē muzikālu iedvesmu, vilina nezināmais vai iespēja atgriezties ekrānos?
Mazliet kaut kas no visa minētā. Bet vispār tas noticis, pateicoties manam draugam Egonam Reiteram, kurš arī šoreiz paaicināja braukt kopā ar jau pazīstamu raidījuma komandu. Tā kā esam devušies šādos ceļojumos kopā arī iepriekš, tad viens otru pazīstam, un līdz ar to nav tā riska, kāds būtu, ja sveši cilvēki satiktos neparedzamos, sarežģītos apstākļos. Un tieši tādi šie ceļojumi arī ir – bieži vien nezinām pat to, ko darīsim nākamajā dienā. Mūsu gadījumā abi zinām, ar ko rēķināties. Jau iepriekš zinu arī to, ka katrs šāds brauciens būs liels notikums, piedzīvojums, kas atcels ikdienas rutīnu un uz divām nedēļām pilnībā pārvērtīs tavu pasauli. Tāpēc saku “jā”, lieki nedomājot.
Izplatītākais stereotips par Indiju laikam ir priekšstats par to kā par zemi, kurā meklēt kādu īpašu sakrālu pieredzi. Izdevās piedzīvot ko tādu vai nācās parevidēt mītus?
Diemžēl neizdevās piedzīvot kaut ko tādu kā “sevis atrašana”. Drīzāk visur, kur bijām – uz ziemeļiem no Mumbajas, Deli – sastapām kaut ko citu – cilvēku pūļus, troksni, auto plūsmu. Indijas pilsētas ir vieta, kur nevar pat tā vienkārši iet pa ielu un, piemēram, uz mirkli ieskatīties telefonā – acumirklī pret kaut ko vai kādu atdursies. Iespējams, laukos vai Indijas dienvidu daļā ir citādi – tīrāka vide, pludmales, Goa. Protams, priekšstats par Indiju nevar rasties divās nedēļās, tas ir salīdzinoši īss laiks, un tā patiešām ir kontrastu zeme. Vietām tā izskatās pārtikusi un moderna, kur cilvēki dzīvo pieklājīgos apstākļos, kur attīstās zinātne, valsts, kura ir viena no pirmajām, kas palaida kosmosā Marsa pavadoni, bet citur, piemēram, Varanasi, vecākajā Indijas pilsētā, spēkā ir senas tradīcijas un šķiet, ka ir atgriezušies viduslaiki. Cilvēki mitinās uz ielas, meditē un pārtiek no ziedojumiem, apkārt klaiņo govis, un lielākā cilvēku masa ir salīdzinoši trūcīgi. Novēroju – jo tumšāk, nabadzīgāk dzīvo cilvēki, jo vairāk pievēršas reliģijai.
Kas šoreiz bija spilgtākais notikums?
Katru dienu notiek kaut kas netipisks un neikdienišķs, un pamazām pie tā pierodi, bet laikam vistrakākais bija satikt Agori priesterus – cilvēkēdājus. Pirmajā brīdī nesapratu, ar ko mums darīšana. Bijām viņu teltī, ievēroju karājamies galvaskausus, valdīja dīvaina atmosfēra, un tikai vēlāk atklājās, ka viņi piekopj dīvainu pēcnāves dzīves kultu. Tie ir dīvaini ļaudis, kas gan nevienu nenogalina. Nebiju iedomājies, ka mūsdienās tādas lietas pasaulē notiek.
Indijā piedzīvotais ir licis pārvērtēt dzīvi šeit, Latvijā – nereti par to sūdzamies, kritizējam?
Absolūti. Šāds brauciens sakārto domāšanu, mazliet atsvaidzina skatu uz ikdienu. Ir skaidrs, ka dzīvojam diezgan labā vietā un mums te viss ir diezgan labi. Kad kritizējam savu ikdienu, parasti salīdzinām to ar dzīvi Zviedrijā vai Norvēģijā, taču tā kā tur dzīvo mazs cilvēku procents pasaulē. Lielākā daļa cilvēku pasaulē dzīvo daudz sliktāk, un mums vispār nav par ko sūdzēties. Piemērs – Indijā vīrs dzīvo laukos, viņam ir četri bērni, viņš vizina tūristus ar trīsriteni. Bet, kad viņam piedāvā to nomainīt pret tuktuku, vienīgā atbilde ir – nē, es neprotu ar to braukt. Un nav nekādas vēlēšanās kaut ko mainīt, mācīties. Ja cilvēks tur piedzimst viņam lemtajā kastā – par kastu sistēmu gan tur skaļi nerunā –, tad lielākoties arī eksistē šajā vidē un reti kādam izdodas ko mainīt. Viņu reliģijas piramīdas sistēma pieļauj tikai spodrināt karmu esošajā stāvoklī, lai nākamajā dzīvē izdodas piedzimt labākā situācijā. Katram no mums, lai uzturētu veselīgu domāšanu, būtu ieteicams kaut reizi pabūt Indijā – jārēķinās gan, ka tas var nebūt komforta brauciens. Indijas haosā novērtēju, cik labi dzīvojam Latvijā.
Ko pie mums novērtējat visvairāk?
Svaigu gaisu. Pat Čaka ielā. Deli ir konstants smogs, jo nemitīgi kaut kas tiek dedzināts – lielākoties ēdiens uz ielām. Viesnīcā nav vērts atvērt logu, jo pa to ienāks tikai dūmi un putekļi. Laika ziņās gaisa kvalitāte tur pastāvīgi atrodas tikai vienu iedaļu pirms atzīmes “ļoti bīstami”.
Izdevās rast arī kādu muzikālu iedvesmu kādam no taviem šā brīža muzikālajiem projektiem?
Mēģinājām noķert kādus mūziķus – mani, protams, vairāk interesē sitaminstrumenti, tomēr lielākoties uzdūrāmies ielu muzikantiem. Šoreiz nesastapos arī ar kādu garīgu pasauli, un neizdevās kā savulaik Donam pasmelties kādas idejas vai domas. Tomēr domāju, ka arī tepat var atrast pietiekami daudz iedvesmas.
Brauktu vēlreiz?
Noteikti, bet citā maršrutā.
Kā faktu, ka ģimenes tēvs dodas prom gana ekstrēmā ceļojumā, pieņem tuvinieki – sieva, abas meitas?
Tas šajos braucienos ir visgrūtākais. Labi, ka Indija ir tik tālu attīstījusies, ka mobilie sakari nav problēma, turklāt par nelielu samaksu. Protams, meitas vaicāja, kad dosimies uz Indiju kopā, taču šī noteikti nav vieta mierīgai ceļošanai kopā ar ģimeni. Mēģināju iedomāties, kā tur justos mazi bērni, un īsti nesapratu, kā viņiem, piemēram, iespējams piedalīties satiksmē uz ielas. Noteikti ar ģimeni ceļosim, bet citur. Mums šobrīd iepatikusies Horvātija. Forši cilvēki, daba, siltāks klimats un arī finansiāli izdevīga zeme.
Jādomā, ceļošana ienes pārmaiņas arī koncertu grafikā?
Sameklēju aizvietotāju divām nedēļas nogalēm.
Jājautā, kādās muzikālās formācijās šobrīd var dzirdēt tavu bungu spēli? Ja nemaldos, sadarbību ar “Z–Scars” esi beidzis?
Sadarbība ar “Z–Scars” un visiem zināmo skandalozo personību tās priekšgalā beidzās jau pirms trim gadiem – bija zudis kopīgais prieks koncertēt. Šobrīd darbojos kā mūziķis dažādās koncertu sērijās, notikumos, projektos. Ilgāka muzikālā draudzība mani šobrīd vieno ar Samantu Tīnu, arī ar Ufo grupu, spēlēju kopā ar Lauri Valteru, šad tad izpalīdzu “Astro’n’out”. Mūzika joprojām ir mans profesionālais hobijs, jo daru to sen un daudz – tā vienmēr bijusi manā dzīvē. Koncertdzīve ļauj attīrīt galvu un atslēgties no ikdienas. Pēc pilnasinīgiem koncertiem tu jau ar citu sajūtu vari normāli uzvilkt kreklu un aiziet uz darbu.
Ir izdevies atbrīvoties no “Zelta zivtiņas” Alekša zīmoga?
“Zivtiņas” pase daļēji man vēl ir – nevar tik vienkārši aizmirst deviņus gadus – tas bija pietiekami ilgs laiks, lai maniem toreizējiem kolēģiem paspētu piedzimt un paaugties bērni. Tas bija interesants posms dzīvē – kad sākām, nebija ne jausmas, ka tas turpināsies tik ilgi. Daudz jaunu draugu, pieredze kameras priekšā – sākām pilnīgi no nulles. Savā ziņā bijām pionieri šim “influenceru” laikmetam, iejūtoties reklāmas seju lomās arī ārpus seriāla. Tomēr tas posms draudzīgā gaisotnē ir noslēdzies, un varu iet tālāk. Vairs neviens nenāk uz ielas klāt un neprašņā par mobilo sakaru tarifiem. Priecājos, ka tagad cilvēki labprāt seko līdzi mūsu ceļojumiem un ekspedīcijām.
Runājot par iešanu tālāk – kurp šobrīd ved ceļš?
Pirmajā vietā šobrīd ir ģimene un meitiņas (1,5 un 4 gadi), un mans galvenais uzdevums ir būt labam tētim.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Cenšos būs pozitīvs – man patīk humors visās tā izpausmēs. Izpalīdzīgs. Ceru, esmu arī labs draugs un labs mūziķis tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā uzstājos.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez augļiem – maizes vietā labāk ēdu tos. Bez rotaļām ar saviem bērniņiem. Bez labiem draugiem.
Lielākais sasniegums darbā?
Mūzikā – tāds ir gandrīz katrs koncerts, festivāls. Citādi – iegūt augstāko izglītību ir gana liels sasniegums.
Labākā izklaide?
Ceļošana.
