Mārtiņš Mielavs: “Man palikusi prātā tā brīnuma sajūta. Esmu ļoti laimīgs, ka tieši šajā laikā piedzimu” 14
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā gada pirmajā dienā televīzijas kanālā LTV7 jauno sezonu sāka deju un vingrošanas raidījums “Dienaszagļu rīta rosme”, ar kuru K. K. fon Stricka villā pērn 1. aprīlī startēja režisore Una Rozenbauma, horeogrāfe Elīna Gediņa un villas saimnieks Mārtiņš Mielavs. Lai gan jaunajā “Dienaszagļu rīta rosmes” sezonā dejošana un filmēšana vairs nenotiks K. K. fon Stricka villā, ar Mārtiņu Mielavu tiekos tieši te, kur viss sākās, paplašinoties viņa rīkotajiem Piena svētkiem.
Iepriekšējā sezonā raidījuma veidotāji kopā ar studijas viesi iestudēja kustības un uzstājās Imanta Kalniņa dziesmas “Svētku diena” pavadījumā, ko jaunajā sezonā ir nomainījusi Raimonda Paula dziesma “Par pēdējo lapu”. Ieviesti arī citi jauninājumi. Katru sestdienas pēcpusdienu plkst. 16.05 Elīna un Mārtiņš cīnīsies par vimpeli, mēģinot precīzāk aprakstīt, kāds viesis pie viņiem ieradies ciemos.
Savukārt viesim būs iespēja izvēlēties savu tērpu no Bertas Vilipsones-Ielejas sagatavotajām kostīmu skicēm un, uzgriežot Prieka ratu, nodot veiksmes rokās to, kā Dienaszagļi viņam pateiksies. Lai skatītāji labāk varētu iejusties Dienaszagļu pasaulē, ik raidījuma sākumā muzikālo noskaņu radīs pianists Žanis Būris.
“Raidījuma formātu izveidojām, eksperimentāli apvienojot dažādas jomas – sportu, deju, cirku, karnevālu, rītu pēc svētkiem – un cilvēkus, kas nebaidās būt smieklīgi. Gribam radīt prieku, vieglumu un pierādīt, ka pat visveiksmīgākajiem no mums viss neizdodas ar pirmo mēģinājumu,” atklāj radošā komanda, kuras centrā galvenais Dienaszaglis ir šarmantais Mārtiņš Mielavs.
Pastāsti, kā tu nonāci fon Stricka villā!
Es te nonācu no “Piena”, kafejnīcas tepat blakus villai Aristīda Briāna ielā. Biju kafejnīcas līdzīpašnieks un strādāju arī par bārmeni. Vairākus gadus te rīkoju Piena svētkus, kuriem attīstoties kafejnīcai piegulošajā teritorijā kļuva par šauru, un aktivitātēm sākām pieķert klāt arī villas dārzu un pagalmu. Kad zem kafejnīcas atvērām velodarbnīcu, darbošanās jau faktiski notika villas pagalmā – vēl tuvāk pašai ēkai.
Pirms sešiem gadiem organizēju Piena svētku iesildīšanas pasākumu un, bažījoties par iespējamo lietu, nolēmu izmantot villas iekštelpas. Fon Stricka villas īpašnieks ir Rietumu banka. Tās pārstāvji bija pretimnākoši, taču, ņemot vērā juridiskas nianses un apdrošināšanas izmaksas, uzreiz ieteica slēgt līgumu par telpu izmantošanu uz gadu. Tā es te sāku saimniekot.
Tobrīd kafejnīcai “Piens” radās vajadzība paplašināt telpas banketiem, un villa bija ideāls risinājums – kultūras un biznesa apvienojums. Banketi, kāzas, korporatīvie pasākumi no vienas, kultūras norises – no otras puses. Sākumā bija koncerti, bet vēlāk tiem pievienojās izstādes, nu arī teātris. Tāds ir mūsu pastāvēšanas modelis – naudu pārsvarā ienes privātais sektors, bet kultūra veicina šīs vietas atpazīstamību, iedvesmo.
Ideja par “Dienaszagļu rīta rosmi” radās tāpēc, lai padarītu villas ikdienu daudzveidīgāku?
Šī doma nāca no Unas Rozenbaumas, ar kuru jau iepriekš sadarbojos. Tas bija pagājušā gada sākumā. Kamēr villa pandēmijas dēļ bija slēgta publiskiem pasākumiem, viņa ieteica te filmēt rīta vingrošanu. Es teicu, ka labāk būtu dejot (smejas).
Pie šīs idejas īstenošanas nonācām zibens ātrumā – reti tā notiek. Par to tiešām liels prieks. Gan horeogrāfe Elīna, gan kostīmu māksliniece Berta un producente Elīza uzreiz piekrita. Tikpat ātri tapa skaidrs, ka deju iestudēsim Imanta Kalniņa “Svētku dienas” pavadījumā, ko izpilda Olga Rajecka.
Kā izvēlaties raidījuma viesus?
Mūsu šova uzstādījums – mācāmies dejot. Principā mēs varētu uzaicināt visus, kas spēj pakustēties (smejas). Skaidrs, ka iemācīties konkrētu deju nav vienkārši. Protams, ja aicinātu profesionālus dejotājus, rezultāts būtu labāks, taču pamatā tā ir rītarosme ar mērķi, lai kāds skatītājs arī pieceltos no sava dīvāna un mācītos kopā ar mums. Dažus zinu, kuri tā arī dara – patīkami! Tam viesim, kas pie mums nāk, jābūt diezgan brīvam, lai spētu publiski izrādīt, ka viņš nav nemaz tik veikls. Līdz ar to daudzi kandidāti atkrīt, jo nevēlas atklāt savu neveiklību (gardi smejas).
Cenšamies uzrunāt arī savus draugus un domubiedrus. Svarīgi, lai nedejotu tikai vīrieši vai sievietes un visi apmēram vienā vecumā, bet sanāktu diezgan raiba publika. Pirmajā raidījumā šova viesis bija mans draugs mūziķis Miķelis Putniņš.
Dziesma tikai viena?
Jā, pirmajā sezonā “Svētku diena” kļuva par tādu kā fon Stricka villas digitālo vizītkarti, jo sākumā ar šovu startējām savā feisbuka profilā. Vēlāk to parādīja arī Latvijas Televīzija, un jaunajā sezonā sadarbību turpinām jau citā līmenī. Dejošana vairs nenotiek pie mums, bet profesionālā “BBRental” studijā Vagonu ielā 16, arī dziesma būs cita – Raimonda Paula “Par pēdējo lapu”.
Apsverot visus par un pret, esam apmierināti, jo gribam, lai ne tikai pašiem, bet arī citiem būtu interesanti. Televīzijas formātā ir mazliet atšķirīgi darboties – nevar vairs darīt tā, kā ienāk prātā. Ir savi rāmji, hronometrāža – trīs minūtes vairāk nekā līdz šim – un lielāka skatītāju auditorija.
Šovā būs arī mazi muzikāli komponista Edgara Mākena solo ieskaņojumi, ironizēsim par pagājušā gadsimta 70., 80. gadu amerikāņu TV šovu estētiku un vadīšanas stilu. Taču galvenais ir un paliek nemainīgs – mēs mācāmies dejot un aicinām ikvienu pievienoties vai vismaz piecelties un izkustēties.
Esi paspējis piedzimt vēl padomju laikos. Ko tu no tā laika atceries?
Tas gan jau bija padomju ēras noriets, Gorbačova laiks un perestroika – dzīve kļuva brīvāka. Visas izklaides vēl notika ārā svaigā gaisā. Ome strādāja veikalā, un daudzas lietas bija grūti dabūt – tikai pret taloniem. Visvairāk atceros straujās pārmaiņas. It kā viss vēl bija pa vecam, bet tirgū parādījās pirmie videomagnetofoni un kompjūterspēles. Man palikusi prātā tā brīnuma sajūta. Esmu ļoti laimīgs, ka tieši šajā laikā piedzimu, jo tas man dod saikni gan ar iepriekšējo, gan jaunāku paaudzi – ir labāka sapratne par viņu dzīvi, vērtībām.
Vai bērnībā un skolas gados tev netraucēja tas, ka tavs tētis Ainars Mielavs bija populārs dziedātājs?
Nezinu, varbūt tādēļ biju mazliet iedomīgs. Skolā gan man par to diezgan nopietni piesējās. Kaut kāda ietekme jau noteikti bija, bet nevaru iedomāties, kā būtu, ja būtu citādi. Neesmu par to daudz domājis, jo īsti neredzu tam jēgu. Tā bija mana bērnība, citu nevarēju izvēlēties.
Jāsaprot, ka Latvijā nav kā Amerikā, kur, ieraugot slavenības uz ielas, cilvēki sāk aiz sajūsmas spiegt. Tēva ziedu laikos labākajā gadījumā ļaudis, viņu satiekot, pasveicināja vai, pagājuši garām, atskatījās.
Jāpiemin arī mamma (māksliniece, animatore un izdevēja Iveta Mielava). Kaut savā raksturā piezemētāka, arī viņas ietekmi jutu. Tēva un mammas nopelns ir tas, ka viņi mani ieveda mākslinieku sabiedrībā.
Ilgu laiku tu biji vienīgais ar mākslu nesaistītais ģimenes loceklis. Kāpēc izvēlējies bārmeņa profesiju?
Par bārmeni kļuvu, pateicoties draugiem. Līdz tam brīdim es nezināju, ko dzīvē gribētu darīt. Vecāki visādi mēģināja mani kaut kur virzīt. Studēju Banku augstskolā tūrismu – tas viss man riebās. Ja mani kaut kas neaizrāva, vienkārši to nedarīju.
Tagad dzīvē esmu šo to iemācījies, bet tolaik bija viens ārprāts. Neko citu nedarīju, tikai ballējos. Gāju uz klubiem, braucu ar draugiem uz koncertiem – tāda dzīve man patika.
Tad Arnis Bikšus mani paņēma par bārmeni kafejnīcā “Cuba”, labā vietā Vecrīgā. Man uzreiz tas patika, un es strādāju no sirds. Neteikšu, ka biju tur pats labākais bārmenis, bet es par to vietu stāvēju un kritu. Darīju visu ar prieku, jutu, ka tas ir mans aicinājums. Tāpat kā tas, ko tagad daru villā. Jo arī bārmenis pēc būtības atrodas uz skatuves – pie bāra letes pašā uzmanības centrā. Ļoti interesanta dzīve – iepazīsties ar dažādiem cilvēkiem, kontrolē visu apkārt notiekošo. Visu laiku ir jautri.
Protams, vienā brīdī esi pārguris, bet bārā ir ļoti dzīva vide, kurā vienmēr esmu vēlējies būt. Sākot darboties Dienaszagļu šovā, atskārtu, ka tāda veida uzmanība pēdējā laikā man bija pietrūkusi.
Pamanīju, ka agrāko laiku intervijās esi pieskaitīts hipsteriem. Kas, tavuprāt, ir hipsters – cilvēks, kas cenšas savdabīgā veidā protestēt pret sabiedrībā pastāvošajām normām? Vai tu tāds esi?
Kādā savas dzīves posmā noteikti tāds biju. Es ļoti labi atbildu vispārpieņemtajam hipstera aprakstam, īpaši tajā laikā, kad strādāju kafejnīcā “Piens”. Ja godīgi, mani tas vairs neinteresē, kaut gan man nav gluži vienalga, ko par mani domā. Tomēr panki ar savu iestāšanos pret kaut ko šķiet interesantāki par hipsteriem, kuriem nav savas kopienas – viņi ir katrs par sevi.
Būt par hipsteru nav grūti, jo tas neko īpašu no cilvēka neprasa. Uzvilkt rozā šortus, nokrāsot zaļus matus, lai izceltos?
Tas ir virspusēji, kam lielākoties apakšā nav dziļa pamatojuma, nepieciešamības. Tik ārišķīgi nekad neesmu juties. Visu laiku darbojos biznesā, netīksminādamies par sevi, tādēļ patiesībā pats sevi neasociēju ar hipsteru – apzīmējumu, ko man centās piekarināt.
Pērnvasar tev apritēja četrdesmit gadu. Šo vecumu mēdz piesaukt kā krīzes laiku vīriešu dzīvē. Vai tu izjūti savus gadus?
Izjūtu. Svinot savu jubileju, ballītes dreskods tieši bija “četrdesmitgadnieka krīze”. Gatavojoties tai, es pat izbalināju matu šķipsnas, jo tā bija svarīga dreskoda daļa – elements, kas parastos apstākļos nebūtu iederīgs (smejas). Daži iesaka četrdesmit gadus vispār nesvinēt, bet es nepaklausīju. Man prieks, ka tepat villā sanāca daudz dažāda vecuma draugu, sēdējām pie kopīga galda, bija daudz tostu. Uzskatu, ka ietekme uz dzīvi šādām robežšķirtnēm tomēr ir.
Pārdomāju tādas lietas, kurām parasti nepievērsu uzmanību. Man personīgi četras desmitgades bijušas laba robežšķirtne, pieturas punkts. Daudz kas ir pamainījies.
Nākušas klāt jaunas atziņas, pateicoties arī kovidlaikam, kas būtiski ietekmēja manis pārstāvēto izklaides nozari un savā ziņā lika veikt pamatīgu inventarizāciju. Pandēmija ļoti uzskatāmi izcēla dzīves nepastāvību.
Par nākotni runājot, kā iztēlojies savu dzīvi līdz nākamajai lielajai jubilejai?
Par nākotni es daudz nedomāju. Par tiešo darbu – apmēram gadu uz priekšu, pieskaņojoties Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursa grafikam. Ir doma sākt fon Stricka villas kosmētisko remontu, turpināt papildināt mākslas galeriju, iestudēt jaunas izrādes, bet šobrīd pats galvenais – pārziemot. Personiskajā dzīvē noteikti svarīgākais ir izaudzināt un izskolot meitu Annu.
Tavs novēlējums jaunajā gadā?
Atsaucoties uz Kārļa Skalbes pasakā “Kaķīša dzirnavas” sacīto, skumju jau pietiek, vairosim prieku! Katram, kurš vēl nav atradis savu piepildījumu, novēlu ieraudzīt veidu, kā dzīvē paiet uz priekšu un izdarīt labas lietas. Tiem, kuri jau atraduši sevi, lai nekā netrūkst.
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Dzīvespriecīgs latviešu vīrietis.
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez tējas un pamošanās ar domām, kā jēgpilni pavadīt šo dienu.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka, kārtojot attiecības, man ir pieticis prāta visu izdarīt tā, lai nepaliktu mieles ne pašam, ne citiem.
Labākā izklaide?
Dejas un sarunas.
