Mārtiņš Meiers: notvert gabaliņu Dieva 0
Vasara tā īsti nav galā, bet jau ar strauju ieelpu sākusies Valmieras teātra sezona. Pirmais jauniestudējums “Taureņi ir brīvi” ir Leonarda Gerša slavenais stāsts par jaunības dumpīgo garu un mīlestību režisora Reiņa Suhanova diplomdarba versijā. Pirmizrāde 14. augustā, bet pēcāk – arī Rīgā, Zirgu pastā. Galvenajā lomā redzēsim publikas mīluli un Valmieras teātra aizvadītā gada sezonas labāko aktieri Mārtiņu Meieru, kurš šogad ir arī starp 2012./2013. gada sezonas Spēlmaņu nakts Gada aktiera titula kandidātiem.
Ja nezinātu, ka manā priekšā ir aktieris, kurš nospēlējis ap diviem desmitiem lomu nopietnās un mazāk nopietnās izrādēs, paguvis filmēties vairākos latviešu seriālos, ir vairākkārtīgi celts Valmieras teātra labākā aktiera godā un saņēmis jau sešas nominācijas Latvijas teātra balvai, šķistu, ka Mārtiņš Meiers ir zaļoksns pirmkursnieks ar zēnisku, neviltotu smaidu. Gaisīgais iespaids sarunā gan mainās – aktieris runā apdomīgi, izsverot katru vārdu un meklē būtisko, reizē ne mirkli nezaudējot jauneklīgu degsmi.
Iepriekšējā sezona Valmierā bijusi tik blīva, ka “izvēdināt galvu” īsajā aktiera atvaļinājumā izdevies tikai daļēji. Sezonas sākuma mūžībā aizgāja Oļģerts Kroders – pēc tā gads teātra ansamblim pagājis emocionāli piesātināts, bagāts lielām, krāsainām izrādēm.
Mārtiņam “iekritušas” sarežģītas, psiholoģiski smagas lomas – Vara Braslas iestudētajā “Klaidoņa lūgšanā” viņa varonis, latviešu leģionārs, nonācis psihiatriskajā slimnīcā, bet režisora Jāņa Znotiņa “Virvē” viņš ir “topošais pārcilvēks” – slepkava.
Aktieris teic – lomas viņam neiedalot pēc “sejas” vai tipāža, cilvēcīgi šie varoņi ir tālu no paša dabas. “Teātrī mani spiež pārkāpt savas robežas – manu, Mārtiņa formātu. Bet man patīk tas “mežģis”, kas liek mainīties. Man patīk ieskatīties cilvēkos – varu mēnešiem ilgi burties un ķidāt – gan tēmu, gan cilvēku, gan – laikmetu. Laist caur sevi.“
Arī jaunā sezona sākas ar vēl vienu “nepareizā” cilvēka loma lomu – Mārtiņa tēlotais jaunais cilvēks ir akls – lai saprastu savu varoni, Mārtiņš apmeklējis gan neredzīgo biedrību, gan pabijis vājredzīgo nometnē. “Kā psihiatriskā klīnika, tā neredzīgo sabiedrība ir zonas, kuras ikdienā izmet no galvas. It kā zini, bet reizē – “nezini”, ka tādi cilvēki ir. Sabiedrībā ir aizspriedumaina attieksme pret kaitēm, slimībām. Sabiedrība netiek izglītota – šie cilvēki nereti ir izolēti tādā kā kambarī kopā ar sev līdzīgajiem. Ar šādām lomām man ikreiz atveras jauna pasaule, jo šīs tēmas pilnīgi noteikti ir marginālas.”
“Darbība notiek Ņujorkā, 60. gados. Vorhols, Hendrikss, seksuālā revolūcija, jaunības kults, kas sākās tajā laikā. Esmu jauns cilvēks, ir pārmaiņu laikā. Viņš jūt, ka apkārt dzīve norit visintensīvākajā pakāpē, taču paralēli ir konflikts ar māti, kura pārstāv citu, 40., 50. gadu paaudzi, laiku, kurā bijusi sakārtota dzīve kārtīgos mazpilsētu namos. Dons, mans varonis, izlaužas no tā ārā, nonāk nestabilā vidē. Šis ir stāsts par paaudžu konfliktu, tomēr pilns cilvēku mīlestības un ļoti intīms. Manuprāt, jauniešu auditorijai – ideāli. Man, tāpat kā citiem ir pazīstams tas dumpinieka gars, kad esam jauni, zaļi, lokani, kad liekas – pasaule ir līdz ceļiem. Tūlīt gāzīsim, tūlīt viss mainīsies. Piemēram, daudzi no manas paaudzes līdz ar Eiropas Savienību metās iegūt jauno pieredzi kaut kur ārpusē, lai gan mūsu vecāki ir cīnījušies, lai mums būtu sava vieta, zeme šeit. Arī mums atbildības sajūta pret esošo kārtību tāpat kā toreiz, ir dilemma.”
Izrādē Mārtiņa skatuves partnere ir aktrise Inese Pudža, ar kuru saspēle uzdzirkstīja “Jūlijas jaunkundzē”. Mārtiņš mazliet samulst – labas partnerības noslēpums uz skatuves formulas neesot. “Profesionālā ziņā saprotamies no pusvārda, zinām viens otru, un tas ir labi. Varbūt kopīgā pieredze iepriekš strādājot, vai raksturu pretnostatījums ir tas, kas dod spēku pacelties tramplīnā vēl augstāk. Savā ziņā esam līdzīgi pēc raksturiem. Tomēr atkārtoti saspēlēties nav tas pats, kas iekāpt siltās čībās – šis ir jauns izaicinājums, jāmeklē jauna saspēles valoda. No tā atkarīga veiksme vai neveiksme.” .
Radošie meklējumi, izaicinājumi, ko aktierim prasa veikt pret sevi, visur – Brodvejā, Rīgā vai Valmierā – esot vienādi.
“Atšķiras tikai iekšējie klimati jeb cilvēciskās saskarsmes kodi. Bīstamība rodas tad, ja teātris kļūst izolēts un pārvēršas iekšējā “aizspogulijā”, kur ir savi karaļi un karalienes, savas baltās dāmas un arī savi “truši”.
Tāpēc ir liela cīņa pret iestigšanu. Šis Valmierā ir ļoti intensīvs laiks – pats teātris pēc lielā monumenta un emocionālā balsta Krodera aiziešanas ir pārmaiņu posmā. Viena nāve iespaido daudzas dzīves uzreiz. Rodas jautājumi – kurp mēs virzāmies. Man patīk, ka pagājušajā sezonā bija daudz jaunu režisoru iestudējumu – Seņkovs, Znotiņš, Nastavševs. Ir sajūta, ka veidojas jauns spēks. Veiksme atkarīga no personības, kurai jāsavalda milzīgs emocionālu zirgu bars. Patīkami, ka jaunajiem režisoriem ir ļoti dažādi raksturi. Strādājot ar Reini Suhanovu, saprotu, ka viņš zina, ko grib. Patīkami, ka viņš nesteidzas dzīvot, nesteidzas pierādīt vai vicināt kaut kādu revolūcijas karogu, kaut ko gāzt vai samalt. Tas nenozīmē, ka strādāt būtu ērti vai viegli.”
Svarīga teātrī ir kopīga valoda. Tādu neatrast, piemēram, kaut kur ārpus Latvijas – Rietumos vai Krievijas kino tirgū. Tāpēc viņš ir viens no tiem, kas neizmēģina laimi ārvalstu kino provēs. “Ja filmēties, tad šeit, pie latviešiem. Kāpēc tērēt laiku, ja jau esmu vajadzīgs, un tas ir šeit? Jā, zinu, pasaulē ir cita kārtība, kur vienmēr ir jācīnās un jāpierāda sevi. Tomēr ar to režisoru nebūs tāda kopīga valoda, kāda var izveidoties šeit. Savā valodā tu vienmēr spēj sarunāties labāk. Protams, mākslā var uzrunāt arī bez vārdiem. Varbūt vienkārši esmu vecmodīgs.”
Jaunajā teātra sezonā Mārtiņu redzēsim gan lomā izrādē “Doktors Živago”, ko Valmieras teātrī iestudē Indra Roga, gan Reiņa Suhanova veidotajā izrādē “Sarkans” – stāstā par mākslinieku Marku Rotko. Aktieris nopietni piebilst – šobrīd svarīgākais starp lomām teātrī un seriālā esot atrast telpu sev. “Galva nemitīgi ir pieblīvēta ar domām par visu ko citu, ka brīžiem pazaudē pats savu garīgo vertikāli. Tai ir jābūt, citādi saplosi sevi gabalu gabalos un kļūsti par neirotiķi, nezinādams, kādu ceļu iet.”
Kur šajā visā vieta skatītājam? Mārtiņš pasmaida – šis ir laiks, kad katrs savu pirmo, paša nesagremoto domu var izmest sociālajos tīklos un izraisīt kaut kādu viļņošanos. “Man šķiet, atgriezeniskā saite ir svarīga tad, kad ir atsijāts būtiskais. To labāk par visiem tīkliem dod tiešā klātesamība – tāpēc jau ir teātris, nevis kino vai ieraksts, jo teātrī stāsti tiek stāstīti šeit un tagad. Kāds man reiz teica – teātris ir nedabisks, jo tajā ir klusums, kāda dzīvē nekad nav. Bet man šķiet, tieši klusums ir tas brīdis, kad notiek izrāde. Šī enerģija dzimst tajos klusumos starp, kas dzīvē nav pierasti. Tā var būt tikai sekunde, bet tieši tajā brīdī notiek apmaiņa. Kaut kas tiek noķerts.
Ja jūs man jautātu, kas ir teātris – es nezinu. Varbūt šajā mirklī sevī tiek notverts gabaliņš Dieva.”
Protams, impulsu dod arī profesionāļu – tās pašas Spēlmaņu nakts kritiķu spriedumā. Mārtiņš gan steidz piebilst – teātris un aktieru darbi ir ļoti subjektīva lieta, kam aizmugurē viss milzīgais teātra aparāts un te neviens robots nevarēs pa izskaitīt sekundes daļas, kurš, kā sportā, aizlecis tālāk, aizpeldējis ātrāk.
“Ja mans aktiera darbs ir pamanīts, protams, esmu ļoti pateicīgs. Tātad kaut kas ir kādam kaut ko devis. Tas ir kaut kāds veldzējums, bet stabilu pamatu zem kājām tas nedod. Teātris mainās visu laiku un drošības sajūtas nav. Mūsu instruments taču ir iztēle, kas vajadzīgajā tonī jānoskaņo ar pašsuģestiju. Nemāku teikt, vai tas ir grūti vai nav. Varbūt tās ir pupu mizas, bet varbūt – augstākā zinātne.”
