Martins Dukurs: svarīgi neieslīgt pašapmierinātībā 0
Martins Dukurs, uzvarējis septiņos no astoņiem Pasaules kausa (PK) izcīņas posmiem un ceturto reizi ieguvis Eiropas čempiona titulu, arī šoziem ir skeletona karalis. Daži konkurenti viņu apskauž, citi saprot, ka nav jēgas to darīt, un novēl veiksmi. Bet Martins nejūtas ar sevi apmierināts, jo sacensību sezonas galvenie starti vēl tikai priekšā.
Februāris viņam un vecākajam brālim Tomasam Dukuram sāksies ar pasaules čempionātu Sanktmoricā un turpināsies ar PK pēdējo posmu Sočos, kur uzvara Martinam garantē 100 tūkstošus eiro no Starptautiskās bobsleja un skeletona federācijas.
Perfekti tikai vienreiz
– No malas izskatās, ka tev viss iet kā pa diedziņu. Kādas pašam izjūtas?
– Viņnedēļ Īglsā tiešām gāja kā pa diedziņu – izdevās gan starts, gan tehnikas izvēle, jo tik labi šosezon vēl nebija slīdējis. Turpretī sezonas sākumā negāja, kā pašam gribējās. Pirmie trīs posmi notika Ziemeļamerikas trasēs, kas man nav īsti pazīstamas, arī ar tehniku vēl nebiju atradis pilnīgi kopēju valodu.
– Eiropas trasēs jau juties labāk?
– Šī sezona sākās ļoti agri – 10. novembrī, parasti tas notiek vismaz divas nedēļas vēlāk, tāpēc treniņos nebija savākts pietiekami liels braucienu skaits. Pamazām atguvu īstās sajūtas, Eiropā trases ir labāk iepazītas un zināmas vietas, kur var iegūt ātrumu. Katrā trasē salasās nianses, kas beigās veido rezultātu. Principā tikai par Īglsu varu teikt, ka viss apmierināja – sasniedzu to, ko pats no sevis gaidu.
– Svarīgi ir neieslīgt pašapmierinātībā?
– Skeletonam es pieeju sīkumaini un visus darbus cenšos paveikt augstākajā līmenī. Uzvara arī Āfrikā ir uzvara, taču neesmu mierā, ja izdodas tikai viens labs brauciens. Vai arī trīs, kā olimpiskajās spēlēs Vankūverā (Martins tur pēc trim braucieniem bija līderis, bet ceturtajā viņu apsteidza mājinieks Džons Montgomerijs, latvietim atstājot sudraba medaļu. – I. S.). Zinu, ka visu var uzlabot – starta ieskrējienu, tehniku. Jābūt ambīcijām virzīties uz priekšu. Varu pateikt, ka Leikplesidā un Vinterbergā izvēlējos nepareizas slieces, tāpat Vistlerā, kur arī braukšana varēja būt labāka.
Laipnie vācieši, skaudīgie krievi
– Kas ir pēdējie pirms pasaules čempionāta veicamie darbi?
– Šobrīd mājās mums ar Tomasu ir tikai fiziskie treniņi. Braucieni jau savākti, sezona gara, un gribas mazliet atpūsties no trases, lai rodas jaunas emocijas. Šonedēļ strādājam smagāk, 26. janvārī lidosim uz Sanktmoricu, un tur jau būs mazāka slodze. Vēl jātiek skaidrībā ar sliecēm. Idejas man jau ir, bet galīgo lēmumu varēs pieņemt tikai tur uz vietas, konkrētajos apstākļos. Par kamanām nav jautājumu – visu sezonu startēju ar vasarā uztaisītajām, tās ir iebrauktas un skrien labi, šķiet, ka esam trāpījuši. Pirmajās sacensībās dažas nianses nepatika, bet mainījām regulējumus, un tagad viss kārtībā.
– Pirms sezonas ceļa traumas dēļ mēnesi nevarēji trenēties un bažījies, ka ar uzkrāto fizisko bagāžu līdz sezonas beigām neizvilksi. Kā izskatās šajā ziņā?
– Ziemassvētku brīvdienu pauzē mums bija treniņu nometne, pēc kuras jutām nogurumu, bet sacensībās tas atmaksājās, redzējām darba augļus. Arī tagad pastrādāsim – šīs pauzītes ir īsti laikā. Fiziski jūtos teicami.
– Vai konkurenti uz tevi neskatās ar skaudību?
– Kā nu kurš. Cits ir ļoti sirsnīgs, cits novēršas, varbūt domā, ka es šmaucos ar tehniku. Var redzēt, ka ne visi manas uzvaras uztver ar prieku, piemēram, krievi pēdējos divus trīs gadus pārdzīvo, ka mēs ar Tomasu braucam pa priekšu. Siguldā esam daudz kopā ar viņiem trenējušies, tāpēc izveidojies tāds mikromačs. Vācieši savās trasēs grib būt priekšā, bet pēdējā laikā ir laipni, pat novēl veiksmi pirms braucieniem.
– Kuri no konkurentiem tev pašlaik ir vistuvāk, ja neskaita Tomasu?
– Vācu treneri krieviem devuši ļoti daudz, Aleksandrs Tretjakovs ir pārliecinošs startā un arī braukšanā. Tehnika viņam laba, jo visās trasēs ātrums ir pirmajā trijniekā. Kamēr mēs bijām Altenbergā, krievi samaksāja labu naudu un kārtīgi patrenējās Sanktmoricā. Nedrīkst aizmirst arī vāciešus – viņiem jo garāka trase, jo labāk. Tehnika lieliska, ātruma tendences – apbrīnojamas. Īglsā vācieši daudz zaudēja startā un tur līdz finišam to nevar atgūt, bet Sanktmoricā, kā zināms, ir pati garākā trase. Pārsteigt var arī citi, tādēļ pasaules čempionātā konkurence būs nopietna.
– Vai 100 tūkstoši eiro, kas tev pienāksies, ja uzvarēsi Sočos, nejauc galvu?
– Mūsu sporta veidā tā ir ļoti pieklājīga summa, bet es cenšos nepiesārņot galvu. Tiesa, man tāpat to prasa un pavisam nedomāt nesanāk. Mans uzdevums ir startēt, cenšos sevi neskatīt situācijā, ka par katru cenu jāuzvar, lai tiktu pie lielās naudas. Turklāt nav ko tagad zīlēt, jo Sočos nemaz neesmu bijis. Tur būs ļoti daudz cita, par ko domāt, lai iegūtu skaidrību pirms nākamā gada olimpiskajām spēlēm. Saprotams, ka Tretjakovs savu trasi ir iebraucis un pārējiem ies grūti.
