Mārtiņš Bergmanis – skolotājs ar blūmīzeri 1
“Gaidu ziemu” – tā sauc dziesmu, ar kuru Latvijas šlāgeraptaujā piedalās grupa “Lustīgais blūmīzers”. Tiekoties ar tās līderi, dziesmas mūzikas un vārdu autoru MĀRTIŅU BERGMANI (32), ieminos, ka kārtīgu ziemu patiešām pieredzējām, un nu jau domas jāvērš uz pavasara pusi.
– Kad uznāca lielais aukstums, nodomāju – nav labi, klausītāji negribēs balsot par manu dziesmu. Taču tajā ir vārdi arī par pavasara gaidīšanu, un skaidri zinām, ka tas pienāks, – optimistiski teic Mārtiņš.
Viņš ir atraktīvs puisis. Vispirms par to liecina mūziķa āriene – mati sapīti bizītē, uz zoda bārdiņa, kājās burkānkrāsas bikses.
– Es negribu izcelties ar šikām drēbēm un kādu īpašu stilu, bet man patīk košums un “humpalu” veikali, kur par mazām cenām var iegādāties fantastiskus apģērbus. Šīs bikses arī pirktas par santīmiem. Nedomāju, ka vajadzētu tērēt lielu naudu par slavenu zīmolu apģērbiem. Tad labāk atvēlu līdzekļus, lai varētu uzspēlēt skvošu vai florbolu, – skaidro Mārtiņš.
Pēc profesijas viņš ir skolotājs. Liepājas Universitātē izvēlējies studijas, lai kļūtu par sākumskolas un pamatskolas pedagogu ar papildspecialitāti mūzikā. Mārtiņa darba vieta ir Druvas vidusskola, kurā pats savulaik mācījies. Mārtiņš ir direktora vietnieks ārpusklases darbā, vada skolas popgrupu, ieved skolēnus mūzikas pasaulē. Lai dzīve būtu košuma pilna, radis vairākus vaļaspriekus – Mārtiņš muzicē, māca līnijdejas, piedalās skijoringa un motosacīkstēs. Vēl viņam ļoti patīk darboties garāžā, kur saved kārtībā mašīnu motorus un konstruē pat divriteņus. Viņš uzskata, ka tehniskās nodarbes palīdz pārslēgt smadzeņu darbību pēc muzicēšanas uz ko pavisam citu.
Mārtiņam un viņa sievai Ritai liktenis dāvājis burvīgus dvīņus – dēlu Gustavu un meitu Elzu, kuriem šobrīd ir pusotrs gadiņš. Mārtiņam Saldū pieder sava māja. Pa kuru laiku tad viņš paspējis kļūt tik bagāts, lai iegādātos personisko pajumti?
– Labajos laikos izdevīgi pārdevu dzīvokli un par šo naudu nopirku māju. To es izdarīju vēl pirms kāzām. Domāju, būs bērni un viņiem vajadzēs pagalmu, kur skraidīt. Vēl es vēlējos, lai man būtu garāža, kur ķimerēties ar tehniku, – skaidro Mārtiņš.
Trīspadsmit gadu vecumā viņš kļuva par festivāla “Latvju ziņģes” laureātu. Togad tas noritēja Valmierā. Mārtiņš dziedāja dziesmu “Cecīlija”, kurā skan vārdi – mīlu tevi, mīlu tevi, mīlu rītā vakarā. Tagad nevienā ballītē, kurā spēlē grupa “Lustīgais blūmīzers”, neiztiek bez viņa dziedātās “Mīlestība – karsta putra, nelej māla podiņā”.
Kā Mārtiņam radās mīlestība uz muzicēšanu?
– Sāku mācīties Saldus bērnu mūzikas skolā, bet 4. klasē pienāca mirklis, kad man vairs negribējās to darīt. Vecāki arī redzēja, ka man tas sagādā mokas, un tā mana muzikālā izglītošanās beidzās. Taču laimējās ar Druvas vidusskolas mūzikas skolotājiem Arturu Maculēviču un Juri Levitu, kuri darbojās grupā “Pļum–pa–pā”. Viņi man atvēlēja telpu, kurā atradās mūzikas aparatūra. Apguvu sintezatora spēli, eksperimentēju un dziedāju. Es iesaistījos arī Druvas vidusskolas popgrupā. Vasarā, pabeidzis 10. klasi, braucu uz ceļmalas krodziņu “Ceļavējš”, kur spēlēju sintezatoru un dziedāju. Tētis man no Vācijas bija atvedis sintezatoru un es biju tik laimīgs par jauno spēļmantiņu. Liels paldies krodziņam, kas man ļāva uzsākt mūziķa karjeru. Spēlējot līdzās bija novietots trauciņš, kurā krodziņa apmeklētāji meta monētas. Tad iepazinos ar ģitāristu Aivaru Sproģi un sākām muzicēt kopā – mājas viesībās, uz ielām, gadatirgos. Druvas vidusskolas mūzikas skolotāji mums laipni atvēlēja mikrofonus un statīvus. Man tolaik vēl nebija autovadītāja apliecību un tētis mūs vadāja uz lauku ballēm, kurās es spēlēju sintezatoru, bet Aivars – savu veco ģitāru. Populāro dziesmu vārdus norakstīju, klausoties kasetes, plates un lenšu magnetofonu. Atceros, ka tolaik visās ballītēs skanēja iecienītā dziesma “Taurenīt”, – stāsta Mārtiņš.
Kurā brīdī mūziķi kļuva par grupu “Lustīgais blūmīzers”?
– Sākumā spēlējām kā Mārtiņš un Aivars, bet kādā lauku ballītē publikai iedevām baltas papīra lapas, lai viņi uzrakstītu, kāds mums būtu vispiemērotākais nosaukums. Varianti bija dažādi, bet vislabāk iepatikās “Lustīgais blūmīzers”. Kā zināms, blūmīzers ir mutes harmonikas, un mēs allaž koncertos izmantojām šo mūzikas instrumentu. Pēc septiņu gadu sadarbības mēs ar Aivaru pārstājām muzicēt kopā, tad iepazinos ar fantastisku ģitāristu Mārtiņu Bērtuli. Bet arī tas jau ir pagātnē, jo Mārtiņš aizbrauca uz dzīvi Anglijā. Taču man veicas ar labiem ģitāristiem. Tagad spēlēju kopā ar ģitāristu Ernestu Rasu, kas man dzīvo kaimiņos. Varam pāri pagalmiem sasaukties – cikos šovakar izbrauksim? Jau augstskolā mācoties, nopirku busiņu, kas ir mūsu grupas mobilā reklāma, jo tam ir krāšņi izdaiļota ārpuse. Muzicēšana ir biznesa lieta, tāpēc bez reklāmas neiztikt, – noteic Mārtiņš.
Viņa sirds pieder kantrimūzikai, bet ballītēs spēlē to, ko vēlas publika. Un tā ir latviešu mūzika.
– Visu cieņu kantrimūzikas grupai “Dakota” un Edvīnam Zariņam, kurš rada fantastiskas dziesmas, bet, manuprāt, īstu kantri tomēr spēj izjust mūziķi, kas dzīvo aiz okeāna. Kad to dara amerikāņi, jaušams īstais spēks un enerģētika. Skolas laikā sāku mācīties līnijdejas vien tāpēc, ka skanēja kantrimūzika.
Mārtiņš lēš, ka ir sarakstījis ap piecdesmit dziesmu. Viņš ir gan teksta, gan mūzikas autors.
Grupai “Lustīgais blūmīzers” iznākuši trīs albumi un iecerēts, ka nākamgad tiks izdots ceturtais. Jaunajā albumā būs dzirdama arī dziesma ar Druvas vidusskolas skolnieces Zanes Zvirgzdiņas vārdiem. Mārtiņš piebilst, ka daudzi jaunieši raksta dzeju, un jaunie autori savus gara darbus uztic viņa vērtējumam.
Mūziķis arī vada jauniešu biedrību “Sauja”. Kāda darbība notiek šajā biedrībā?
– Biedrības devīze skan – saturīgs atturīgs. Es neesmu pagaršojis alkoholu, jo, spēlējot ballēs, esmu redzējis, ko spirtotie dzērieni dara ar cilvēku. Par mūziķiem radies uzskats, ka viņi ir lieli dzērāji, taču es gribu spēlēt kvalitatīvi un esmu jautrs, atraisīts bez glāzītes cilāšanas. Biedrībā “Sauja” vēlos pārliecināt jauniešus, cik labi var priecāties par dzīvi bez alkohola un cigaretēm.
“Lustīgais blūmīzers” pēdējos piecus gadus pastāvīgi brauc spēlēt mūsu tautiešiem svešatnē – uz Īriju, Angliju, Zviedriju, Norvēģiju. Mārtiņam jau ir skaidrs, ko darīs šajā vasarā. Visas nedēļas nogales, sākot no jūnija līdz septembrim, jau aizrunātas, lai spēlētu kāzās.
– Šī vasara ir “izpārdota”, visi precas kā traki. Mūs nevar pārsolīt, kurš pirmais piesa-kās, turp braucam, – teic Mārtiņš.
