Gaļas šķirnes 3
Uzskats, ka pīles ir rijīgi putni, kurus neatmaksājas turēt, ir maldīgs. Pīles ēd daudz, bet arī strauji aug, ja tiek bagātīgi barotas. Pēc diviem mēnešiem putni sasniedz jau kaušanas kondīciju. Ja ir iespēja pīles laist dīķī, tad šo ūdensputnu audzēšana iznāk lētāka, lai arī mazliet ilgāka. Putnkopības saimniecībā “Ceriņi” pīlēm nav pieejama ūdenskrātuve. Saimniece tām sagādājusi seklas vannas, kur putni var pabāzt galvu zem ūdens un pēc tam izpurināt knābī esošo ūdeni pāri visam ķermenim.
Visbiežāk audzētāji gaļas iegūšanai izvēlas pekinietes, jo šīs broilerpīles ir ātraudzīgas, ar tauku gaļu.
Stase Roguļiča klāsta, ka vērtīgas gaļas ieguvei ir arī Mulard pīles, kas veidotas Francijā, krustojot muskuspīļu tēviņus ar baltajām Pekinas pīļu mātītēm. Hibrīdam knābis ir ļoti līdzīgs Pekinas pīlei, aste – muskuspīlei, bet kājas – tikpat pamatīgas kā zosīm. No Mulard pīlēm pēcnācējus iegūt nevar, tāpēc tās sauc par mūļu pīlēm (pasaulē šos putnus galvenokārt pavairo ar mākslīgo apsēklošanu). Hibrīds ir neauglīgs, jo abu vecāku hromosomu skaits ir atšķirīgs.
Mulard ir mierīgas pēc rakstura, izturīgākas nekā muskuspīles, labi pacieš aukstumu. Tēviņi ir lielāki un spēcīgāki par mātītēm (putnam, kas vecāks par 12 nedēļām, svara atšķirība ir 300–600 g), speciāli nobarojot, var iegūt lielas, kvalitatīvas aknas (mātītēm aknas ir dzīslainākas). Pīles iecienītas, jo ir intensīvi augošas, ar labām gaļas īpašībām, pēc noplūkšanas kautķermenis ir izskatīgs. “Ceriņu” saimniece Mulard pīlēnus šogad sāka audzēt no maija beigām – šādi tie lietderīgi izmanto zaļbarību un sakņaugus, līdz Mārtiņiem ir labi nobarojušies, un no tādiem var iegūt garšīgu cepeti.
Liela dzīvmasa ir arī angļu barbarijai – baltajai muskuspīlei ar melnu cepurīti. Salīdzinot ar Pekinas pīlēm, tās ir lēnaudzīgākas. Šo putnu gaļa ir garšīga, tumšāka nekā citām komerciālajām šķirnēm. Pīles ir ļoti kustīgas, viegli pieradināmas, samērā klusas. Ir izturīgas un pieticīgas, toties diezgan ēdelīgas. Tēviņi ir daudz lielāki par mātītēm. Mammas ir ļoti cītīgas perētājas, perē bieži (gatavas to darīt 3–4 reizes gadā, ja vien tām ļauj), ir labas mazuļu vadātājas, atšķirībā no citām pīlēm pašas no ligzdas izvāc vanckarus. Pīlēni apkārt mammai spiežas apmēram līdz mēneša vecumam, pēc tam tie jau uzturas atsevišķi savā bariņā, tikmēr mātīte atkal sāk dēt un perēt.
