Mārtiņš Luters. Ticības varoņdarbs 4
Patiesību vērtēdams augstāk par savu dzīvību, 1517. gada 31. oktobrī MĀRTIŅŠ LUTERS publicē 95 akadēmiskām pārrunām sagatavotas tēzes (vai viņš tās pienaglo pie Vitenbergas Pils baznīcas durvīm vai tikai izsūta pa pastu, nekrīt svarā, kaut arī vēsturnieki par to joprojām vēl strīdas).
Divās nedēļās šīs tēzes, pārtulkotas no latīņu valodas, izplatās Vācijā, bet divu mēnešu laikā – visā Eiropā, iededzot patiesības gaismu melu un neprāta tumšākajā naktī. Sekotāji viņu dēvē par jaunu svēto Pāvilu, kura drosme un dedzība izglābusi kristīgo ticību no maldiem un farizejisma, pretinieki – par reliģijas pavedēju un pat par Jūdasu.
Reformācijas dienas jeb Ticības atjaunošanas svētku priekšvakarā paraudzīsimies, kā 500 gadus senais Lutera varoņdarbs izgaismo ne tikai pagājušo, bet arī šo laiku.
Glābt zudušo
XVI gadsimta Viduseiropa, renesanses uzplaukums, kultūras ziedu laiki. Tiek celtas un mākslinieciski izgreznotas baznīcas, iespiestas grāmatas, lielākoties reliģiska rakstura, vokālajā mūzikā vienbalsību nomaina daudzbalsība. Baznīca pāriet no feodālās saimniecības uz pirmskapitālisma dzīves veidu, jo senā veida ienākumi vairs nesedz pieaugušos izdevumus. Dzīvi baznīcas paspārnē kā mūki, mūķenes un priesteri uzņēmušies divdesmit procenti pilsētnieku.
Taču ir arī citi fakti, kas raksturo tā laika garīgo dzīvi. Pāvesta autoritāte ir neapstrīdama, tā stāv pāri Kristus un Svēto Rakstu autoritātei. Dievkalpojumi notiek latīņu valodā. Ticīgajiem lasīt Bībeli ir liegts. Par naudu tiek pirkti amati un pārdotas debesis.
Piemēram, divdesmit trīs gadus vecais Brandenburgas kūrfirsta Joahima brālis Albrehts, lai arī pēc katoļu baznīcas likuma ir par jaunu arhibīskapa amatam, sākumā no pāvesta nopērk Magdeburgas un Halberštates bīskapa vietu, bet pēc tam arī pašu slavenāko, pašu ietekmīgāko Vāczemes pārvaldes posteni – Maincas arhibīskapa vietu. Un, tā kā daļu naudas Albrehts spiests aizņemties no Fugeru bankas ar 20 procentu gada likmi, pāvests viņam dod atļauju par samaksu izplatīt grēku soda atlaides jeb indulgences, šim nolūkam izpalīgos nolīgstot dominikāņu mūku Johanu Teceli.
Patiesības apustulis
Apveltīts ar asu prātu, dzirkstošu humoru un apbrīnojamām darba spējām, Mārtiņš Luters ir pretrunīgs cilvēks. Viņa dzīve ir nerimta cīņa ar dēmoniem un autoritātēm, nereti viņu piemeklē smagi melanholijas uzplūdi. Tomēr pāri visam viņš meklē patiesību, turklāt meklē to īstajā vietā – Svētajos Rakstos – un atradis grib darīt pieejamu visai kristīgai pasaulei.
1505. gada 2. jūlijā Mārtiņu Luteru, nākamo tieslietu studentu, ceļā uz Erfurtes universitāti pārsteidz pērkona negaiss. Viens zibens spēriens trāpa tik tuvu, ka notriec ceļinieku no kājām. Izbailēs Luters piesauc svēto Annu, kalnraču aizstāvi: “Svētā Anna, palīdzi man, es kļūšu par mūku!”
Četrdesmit dienas vēlāk viņš iestājas augustīniešu klosterī. Viņa vecāki – tēvs Ansis, kalnracis, un māte Margrieta – neslēpj vilšanos. Konflikts ir tik dziļš, ka tēvs dēlu atkal sāk uzrunāt ar “tu”.
Psihologs Ēriks Ēriksons Mārtiņu Luteru raksturo kā ģeniālu un reizē nenobriedušu personu. Lutera galvenais dzenulis allaž ir bijusi pretestība autoritātei – tēva, pāvesta, baznīcas, brīžiem pat Dieva. “Tu esi gatavais nerrs! Dievs nav uz tevi dusmīgs – tu esi dusmīgs uz Dievu!” – tā reiz esot izsaucies kāds vecs un pieredzējis klostera biktstēvs, uzklausījis Lutera grēksūdzi. Diemžēl arī dusmas ir viens no Lutera dzenuļiem: “Nekad man nepadodas tik labi Dievu lūgt, sprediķot vai rakstīt kā tad, kad esmu apskaities.”
Luteru satrauc un nodarbina mūžīgās dzīvības jautājums. Garas stundas pavadot grēksūdzēs, gavējot, lasot Bībeli un meditējot, viņš nāk pie atziņas, ka Dievs nav bargs un nepielūdzams soģis, kā to apgalvo tā laika baznīca, gluži otrādi – Dievs ir ienaidnieks grēkam, bet ne grēciniekam, kas nožēlā šķīstījis sirdi. Ne priesteri, ne pāvests, pat ne baznīca kopumā, bet tikai paša cilvēka patiesa ticība Kristus žēlastībai ir dvēseles glābšanas pamata nosacījums. Tātad Romas katoļu baznīcas piekoptā indulģenču tirgošana ir absurda un amorāla. To Luters sāk sludināt Vitenbergā, kur pēc iesvētīšanas priestera amatā ir norīkots kalpot draudzē un docēt teoloģiju universitātē. Lutera idejas gūst atsaucību gan viņa studentu, gan gados jaunāku mūku vidū.
Savus uzskatus Luters izklāsta 95 tēzēs, kuras 1517. gadā iesniedz Maincas arhibīskapam – jau pieminētajam Albrehtam. Pēdējais tās nosūta uz Romu, ar lūgumu aizliegt Luteram par šo tematu sprediķot. Luteram draud nopietnas nepatikšanas. Gadsimtu agrāk Jans Huss tika sadedzināts sārtā, ja Luters neatteiksies no saviem uzskatiem, viņu piemeklēs līdzīgs liktenis. Taču Evaņģelija patiesība Luteram ir dārgāka par dzīvību. 1521. gada 17. aprīlī Vormsā ķeizara Kārļa V un saeimas locekļu priekšā Luters drosmīgi apliecina savu ticību: “Es neatzīstu pāvestu un koncilu lēmumus, jo tie pārāk bieži bijuši pretrunās. Pārlieciniet mani ar skaidriem Svēto rakstu vārdiem un loģisku domāšanu! Kamēr to nespējat, mana sirdsapziņa sekos Dieva vārdam. Es nevaru un negribu noliegt, ko esmu mācījis, jo tad man būtu jārunā pret savu sirdsapziņu, kas nav ne pareizi, ne droši. Šeit es stāvu, citādi es nevaru, lai Dievs man palīdz! Āmen.”
Mīlestības augļi
“Ar savu Bībeles tulkojumu Luters aizdedzināja Dieva žēlastības gaismu vismelnākajā Bābeles naktī. Ikvienam ticīgam cilvēkam tika redzams, cik augstu Kristus Evaņģelija saule stāv pār pāvesta autoritātes apvāršņiem,” Ticības atjaunošanas svētku sprediķī saka teologs Ingmars Zemzaris. “Tie, kas pēcāk grib celt pašu Luteru vecajā pāvesta nemaldības kancelē, ir viņa veikuma postītāji. Tie ar Lutera burtu grib nokaut Lutera garu. Jā, Lutera teoloģija nelaimīgi šķīra taisnotāju ticību no darbīgās mīlestības. Bet Lutera dzīve gan to nešķīra. Luters uzvarēja nevis tāpēc, ka būtu bijis ticīgāks par saviem pretiniekiem, bet gan tāpēc, ka viņš mīlēja patiesību vairāk nekā savu paša dzīvību.
Luteram bija mīļa tā saucamā “līgavas mistika”: baznīca ir Kristus līgava un sieva. Cik kvēla un uzticīga gadu simtos ir bijusi Lutera baznīcas mīlestība, cik daudz mīlestības augļu no tās klēpja pasaulē dzimis – no cildenās Baha mūzikas un Svēdenborga teoloģijas līdz pat katram vissīkākajam tuvākmīlestības darbam, par ko pats Kristus māca: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem saviem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man!”
Luters ir vairāk nekā mūsu “ticības tēvs”. Lutera vārdā mēs saucam nebeidzamu sirdsapziņas varoņdarbu, un kamēr būs kaut viens kristīgs cilvēks, kura sirdsapziņa spēs stāvēt visai pasaulei un visai ellei pretī, Lutera varoņdarbs turpināsies.”
