“Martam piedien būt bērnam.” Agneses Līcītes dzeja 1
Agnese Līcīte ir vairāku dziesmu tekstu autore, 2015. gadā piedalījusies Literārajā akadēmijā. Vidzemniece, bet jau vairākus gadus uzticīga Latgalei, no tā arī tik daudz gaišu, ezeriem pārpilnu dzejoļu.
“Mana iedvesma ir daba, jo pilsētas aukstos mūrus reti izdodas pieradināt. Ik pa mirklim sev nosolos, ka nerakstīšu, jo ir dzejoļi, kas ļoti nogurdina, jo atdodu tajos to sevis daļu, kas nepieciešama elpošanai. Tomēr atgriežos, jo šķiet, ka rakstīšana manī tā iesakņojusies, ka nerimst,” atzīst dzejniece.
Publicējusies “Satori” un “Domuzīmē”, Agnese jau atkal priecē arī “Kultūrzīmju” lasītājus.
– Runā, ka šis pandēmijas laiks ir labs, lai radoši sakopotu spēkus. Kā tev šķiet?
A. Līcīte: – Šajā laikā, kad šķiet – skrienam paralēli dzīvei, ir ļoti noderīgi apstāties un palūkoties apkārt, uz līdzcilvēkiem un galvenokārt uz sevi. Saprast, ka ne jau apkārtējā pasaule ir mošķu radīts bubulis, bet
mēs paši, veidojot savas mazās pasaulītes, ne vienmēr veiksmīgi protam būt saskaņā ar sevi.
Skrienam uz nemīlamiem darbiem, meklējam nevis tuvus, bet ērtus cilvēkus, apskaužam kaimiņu kāpostu dārzus, bet neprotam iestādīt un izravēt savus.
Varbūt šāda savas ikdienas piebremzēšana liks saprast, ka mūsos neplūst materiālas vērtības, bet plašas upes ar neierobežotiem krastiem, kas veidojas no spējas just un radīt.
– Pastāsti, kāds ir bijis tavs ceļš uz šo dzejas kopu!
– Dzeja ir mana ikdiena. Tas, ko redzu, dzirdu un sajūtu, asno, līdz pārtop vārdos.
Tas, vai izaugs trausla narcise vai ābeļdārzs, man ir ļoti maznozīmīgi, jo katrai dzīvībai ir sava vieta un laiks.
Rakstu sevis dēļ, un reizēm ir ļoti grūti pārkāpt to trauslo robežu starp autoru un lasītāju, jo katrs vārds ir piederošs, teikt to kādam nozīmē atdot daļu sevis, parādīt to, kas bieži vien noslēpts un neizpaužams.
Katra dzejas kopa ir kaudzīte sīku atvasīšu, nekad nezini, vai tām tiks veldze vai tveice, vai saasnos vai vienkārši klusiņām nokaltīs svešās acīs.
– Kā saglabāt veselo saprātu un neļauties panikai?
– Reizēm viss ir pavisam vienkārši – jāuzticas sev, savai iekšējai sajūtai. Protams, mēs visi baidāmies no tā, ko nepazīstam, bet, ja mums ir mājas, mēs nestāvēsim stundām sniegputenī vien garāmgājēja dēļ, kurš pateica, ka tā ir labāk un pareizāk. Ja cilvēks prot domāt, viņš pratīs arī informācijas un notikumu gūzmā atrast sev nepieciešamo.
Varbūt kādam citam šī panika ir ikdienas nepieciešamība, varbūt viņi citādi neprot, bet tas nenozīmē, ka visiem jālec viņiem pakaļ. Mans miers ir daba. Pastaigas mežā, ezera tuvumā vai vasaras pļavās ļoti nomierina, turklāt, esot dabā, var gūt to enerģiju, ko zaudējam ikdienas skrējienā.
– Dzejnieks un stihija – pastāsti, vai tev ir gadījies kļūt par šī tandēma/cīniņa dalībnieci!
– Jebkādas stihijas gandrīz vienmēr izsit no līdzsvara. Esmu jūtīgs cilvēks, kam reizēm savas sāpes sāp mazāk nekā citu piedzīvotais un izjustais, turklāt
spēja izlikties gluži nav mana stiprā puse, tādēļ rakstīt par notikumiem, kas dziļi aizskāruši, ir nepieciešamība.
Tomēr ne vienmēr emociju mijiedarbībā top labi dzejoļi, jo vārdi nespēj izsekot emocijai. Tā vairāk ir sava veida rehabilitācija – izrakstīt to kladītē un atjaunoties. Nevienam nerādot. Atceroties, ka esam atbildīgi par katru zilbi, ko palaižam ārpus sevis.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Nedaudz padrūms skats dveš no Agneses dzejas rindām, turklāt, cik saprotu, viņa spēj reflektēt arī par aktuāli drūmo šodienu. Es gan izvēlējos tos viņas jaunākos dzejoļus, kas vēl varētu ieskatīties martā (gan burtiski, gan metaforiski), bet neliksies pārsteidzīgi arī pēc mēneša, kad pasaule varētu mainīties līdz nepazīšanai. Arī pati Agnese saprot – ir tēmas, kuras ir mūžīgas, lai kādos apstākļos mēs atrastos: attiecības ar laiku, cilvēku un mākslu.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Agneses Līcītes jaunākās dzejas kopā
*
Es zinu – rīts atnāks,
liks gaismu pār pleciem kā seģeni biezu un siltu,
pilns gaiss mazu elpu plauks starojot bērzos,
un atkal tu spēsi būt tilts starp šodien un vēlāk.
Martam piedien būt bērnam
un niķīgi šķelties un dalīties plūksnās kā pūpolam,
kad to apaugļo saule, bet reizēm liekas –
viss zudis, laiks runā pats caur sevi,
neko nesakot un neko nesolot,
es ienirstu mirdzošos melos
un smalkas ilūzijas kā upju līnijas izrobo manus krastus.
Bet atkal rīts un atkal patiesības uzglūn pārpilnas pieturām,
kurās laime un nelaime uz viena soliņa piesēž,
un migla liek biezu, tumīgu gaismu uz mūsu lūpām,
līdz slāpes sadeg kā rudzupuķes
mālainas piekalnes skalpā.
*
Viss apklājies ar laiku,
gan patiesības, gan mazi smiekliņi
ir kļuvuši lieki zemei, pa kuru eju,
ir tikai rīts, kuru skatos,
un vakars, kurā gremdēju rokas.
Neesmu neviena pusē,
nesargāju sevi no vilšanās
vai kārtējās upes, kas vilina otrreiz,
augšpus laikam vienmēr škurinās pavasaris,
sarkano sērsnu rītos rādot samierināšanās seju.
Naktīs, kad nenāk miegs,
joprojām mēdzu rakstīt ko līdzīgu dzejai,
līdz smilkstēšanai purinot vārdus,
starp kuriem gan izkurtējušas draudzības,
gan mīlestības pusaklām acīm
un sienās stingušas ilgošanās.
Atmiņas vispār mēdz šķērmi laizīties apkārt nelaikā,
tu centies būt šodien, bet attopies pērnā izcirtumā,
lasot saulē kaistošas ogas,
sevi pamazām nogalinot,
līdz atkal nāk parastā nakts un parastā pilsēta,
kas ļauj ieelpot tikai pa pusei.
Un tad tu priecājies, esot daļa no cita stāsta,
kad nepiederi sev, bet laikam, kas tevi piedzīvojis
pilnu ar dzirkstošām sāpēm,
ceļš nav tavs, trotuārs skaita soļus,
un savu ēnu jau tūkstošo reizi pazaudē tieši pie pārejas,
un neatskaties, jo zini, ka tā tevi panāks agrāk vai vēlāk.
Gluži kā tumsa vai gaisma jumtos.
*
Visi ūdensnoturīgie, saulessērdzīgie un nesaprastie,
es esmu ar jums,
drupusi skolas solā jau kuro gadu tai pašā kleitā,
un tiem pašiem ļaudīm mēģinot stāstīt,
ka dzīve nav tikai kanēļmaizītes un zemeņu tēja,
dzīve ir izgāztuvēs klaiņojoši kaķi,
rasa, lemešos skrienoša zeme
un krusa, kas nogalina.
Tie ļaudis nepazina zilbes, tikai teikumus,
esmu piedevusi tiem visas nezināšanas un visus vārdus,
kas plosīja darbdienas gluži kā līniju burtnīcas – šķērsu,
smejoties, kamēr sēdēju aiz pēdējā sola,
izraudādama visu sulu,
kas bija sakrājusies no vasaras brīvlaika.
Bēgu, slēpos katrā pretimnākošajā velēnā,
katrā lēdzerkstes ziedā pa ceļam uz mājām,
izkaisoties sausā vējā.
Dzīve ir cīņa sevī,
gadalaiki un dienas, kad labākās zāles
trauksmaina lapsene krūtīs.
