Marta Freida – cietēja vai svētā? 53 gadi laulībā ar psihoanalīzes pamatlicēju 1
Autore: Jolanta Roze
Zigmunds Freids – ebreju izcelsmes austriešu neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs – bija ģeniāla un tajā pašā laikā pretrunību plosīta personība. Arī viņa 53 gadus ilgā laulība ar Martu Bernaju bija dažādu negaidītu likteņa pavērsienu pārpilna. Greizsirdīgs, taisnprātīgs un konfliktējošs vīrs – šāds priekšstats par pasaulslaveno zinātnieku Zigmundu Freidu rodas, palasot vēstules, ko viņš rakstījis savai sievai. Uzzini, kā viņa lēnprātīgajai Martai tik ilgus gadus izdevās saglabāt abu nebūt ne vienkāršās attiecības, kuras, starp citu, daudzi pāra līdzgaitnieki uzskatīja par ļoti harmoniskām.
Noslēgtais un nesabiedriskais Zigmunds, kurš līdz pat 26 gadu vecumam iepriekš vēl nekad nebija ticies ar meitenēm, neprātīgi iemīlējās Martā, jo viņai nez kā izdevās mainīt neizlēmīgā puiša attieksmi pret sievietēm – pat tik tālu, ka tieši Freids bija šo attiecību iniciators. Kaut arī Zigmundam nebija īpaši daudz naudas, tomēr viņš katru dienu sūtīja Martai rozi, un viņu satikšanās vienmēr bija romantikas apvītas. Kādā tikšanās reizē Zigmunds emociju karstumā atļāvās pieskarties Martas rokai, kas pēc ebreju tradīcijām līdz kāzām ir stingri aizliegts, un pārgalvīgās rīcības sekas nebija ilgi jāgaida.
Drīz vien abi jaunieši saderinājās, bet kāzas finansiālo apstākļu dēļ nācās atcelt – turklāt uz vairākiem gadiem. Ilgo gaidīšanas laiku Zigmunds aizpildīja ar garām vēstulēm, kuras ir saglabājušās un kļuvušas par šī pāra tā laika romantikas pārpilno attiecību lieciniecēm. Piemēram, kādā no vēstulēm Freids savai “mazajai princesei” lielīgi solīja reiz kļūt par slavenu zinātnieku, un – kā ar laiku pierādījās – tie nebūt nebija tukši vārdi.
Jau pašā attiecību sākumā Freids parādīja sevi kā temperamentīgu un nepiekāpīgu cilvēku. Pat kvēlā iemīlēšanās neliedza viņam apgalvot, ka paša izvēlētā līgava ir neglīta (!). Zigmunds nemitīgi apstrīdēja arī Martas reliģisko pārliecību (viņa bija nākusi no ortodoksālas ebreju ģimenes), un tas kļuva par iemeslu konfliktiem ar topošo sievasmāti. Lai tur vai kā, meitene tomēr pacietīgi gaidīja savu līgavaini, un par Martas neizmērojamo pacietību bija izbrīnīts arī pats Freids. Tajā pašā laikā viņš bija arī īsts greizsirdības iemiesojums, ar aizdomām raugoties ne vien uz savu draugu, bet pat uz Martas brāli Maksu, un Martai regulāri atgādinot, ka viņa attiecību sākumā nemaz neesot tā īsti steigusies atbildēt uz Freida kvēlajām jūtām. Zigmunds uzstāja arī, lai līgava piekristu atteikties no reliģiozas kāzu ceremonijas, tādējādi gribot Martu pāraudzināt pēc sava ģīmja un līdzības. Vēl kāds nervus kutinošs šī pāra attiecību moments saistās ar Martai izvirzīto līgavaiņa ultimātu: izvēlies – vai nu es, vai tava ģimene.
Acīmredzot Freids tomēr apzinājās savu smago raksturu, tādēļ kādā vēstulē rakstīja: “Mana mīļotā, tevi gaida dzīve ar ļoti nevienkāršu cilvēku.” Gadiem ilgi jaunais zinātnieks cieta finansiālās neveiksmes un nespēja sakrāt kāzām nepieciešamo naudas summu, jo savas ārstēšanas metodes meklējumos bija nonācis strupceļā. Neskatoties uz visām likstām, 1886. gada 14. septembrī tomēr beidzot tika svinētas kāzas, kaut arī daļu naudas šim pasākumam Freidam nācās aizņemties.
1886. gadā Freids pieņēma lēmumu pamest darbu slimnīcā un pievērsties privātpraksei. Tas bija pareizs solis, kas ar laiku jūtami uzlaboja arī viņa finansiālo stāvokli. Privātpraksē viņš izmantoja elektroterapiju, hipnozi un masāžas. Rezultātā Freids izstrādāja savu slaveno psihoanalīzes metodi. Sapņi, pēc Freida domām, bija avots, kur meklēt cilvēka neapzinātās vēlmes. Freids savas karjeras laikā ieviesa arī daudzus līdz tam nezināmus ārstēšanas paņēmienus. Par galveno cilvēka dzīves mērķi viņš uzskatīja dzimumdziņas apmierināšanu, skaidrojot, ka tieši tas galvenais iemesls cilvēka emocionālajam sasprindzinājumam, arī vardarbībai, agresijai un histērijai.
