Imperatores tronī 5
Stāsta, ka pēdējos valdnieka dzīves mēnešos abi neesot sarunājušies, un neviens nevar pateikt, kā viss būtu beidzies – iespējams, Katrīna savu mūžu būtu beigusi klosterī vai arī būtu pat noticis kas sliktāks, ja Pēteris pēkšņi nebūtu nomiris no smagas saaukstēšanās.
Nevēloties zaudēt bijušo ietekmi, Krievijas jaunā aristokrātija ar Menšikovu priekšgalā parūpējās, lai Katrīna mantotu troni. Pēteris I bija nomiris, neatstājot skaidrus norādījumus par troņmantnieku, tomēr netrūka to, kuri uzskatīja, ka tituls pienāktos ar nāvi sodītā prinča Alekseja dēlam Pēterim, kurš gan bija vien deviņus gadus vecs. Senāta sēde, kurā vajadzēja izlemt svarīgo jautājumu, sākās, uz to ierodoties mirušajam valdniekam uzticīgā Preobraženskas pulka virsniekiem. Viņi izgāza durvis un atklāti piedraudēja, ka “sadauzīs galvu katram vecajam bajāram”, kurš atļausies vērsties pret viņu “māti Katrīnu”. Bijušo alūksnieti vienbalsīgi izsludināja par ķeizarieni. Stāsta, ka šajā vēsturiskajā stundā viņai bijusi mugurā melna atlasa kleita.
Katrīnai bija lemts valdīt vien divus gadus, un arī tad viņas vara nebija pilnīga. Par to parūpējās “Pētera gvarde” ar Menšikovu priekšgalā, kļūstot par noteicējiem valdnieces jaunizveidotajā Augstākajā slepenajā padomē. Krievu vēsturnieks S. Solovjovs vēlāk rakstīja, ka “Pētera laikā Katrīna staroja nevis ar savējo, bet no dižena cilvēka aizgūtu gaismu. Viņas situācija, bailes par nākotni visu laiku turēja viņas fiziskos un garīgos spēkus pastāvīgā sasprindzinājumā. Taču, kad milzis bija satriekts, arī vārgais augs tika nospiests pie zemes.”
Tomēr vēsturē Katrīna iegājusi kā tautā visai cienīta valdniece (viņa neatteikusi nevienam lūdzējam), kura savas inteliģences un iespēju robežās centās turpināt vīra iesākto. Viņas laikā Krievija noslēdza savienību ar Austriju, darbu sāka Krievijas Zinātņu akadēmija (pavēli par to parakstīja jau Pēteris I), tika organizēta Beringa ekspedīcija. Katrīna mūžībā aizgāja 1727. gada 16. vai 17. maijā, pēc laikabiedru liecībām, ieslīgusi dziļā depresijā, jo nevarējusi aizmirst savu “mīļoto vīru”. Citi gan uzskatīja, ka valdnieces veselību drīzāk iedragājusi aizraušanās ar nepārtrauktām ballēm, vīniem un ēdieniem. Tomēr pastāv arī pieņēmums, ka viņa noindēta, jo vecās bajāru dzimtas šādi cerējušas pārņemt varu.
