Eņģelis cilvēka veidolā 5
Slepeni par Pētera I sievu Katrīna bija kļuvusi jau 1707. gadā, bet nu varēja domāt par publiskām laulībām. Tās notika 1712. gada ziemā Pēterburgā Īzaka katedrālē. Pēc tam abi pavadīja medusmēnesi, ceļojot pa Rietumeiropu. Apmeklēja Varšavu, Drēzdeni, trīs nedēļas viesojās Rīgā un pēc tam devās uz Karlsbādi. Pēteris esot teicis, ka Katrīna iekarojusi viņu, viņš iekarojis Krieviju, bet nevarējis iekarot pats sevi. Ar savu skaistumu un tikumību Katrīna esot eņģelis cilvēka veidolā.
Senie portreti mūsdienās var sniegt vien aptuvenu priekšstatu par cilvēka vizuālo tēlu. Pēc dažām laikabiedru liecībām, Katrīna neesot bijusi pārāk skaista – tumšā sejas krāsa kontrastējusi ar gaišajiem matiem, tādēļ Katrīna vēlāk tos krāsojusi, kas viņai piestāvējis daudz labāk. Viņas sejas panti esot bijuši parupji, stāvs patukls. Toties viņai piemitusi reta grācija kustībās, un viņa lieliski izskatījusies zirga mugurā. Nelabvēļi galmā gan melsa, ka “pietiek vien uz Katrīnu paskatīties, lai uzreiz būtu skaidrs, ka viņa ir zemas izcelsmes. Kleita, kas viņai bija mugurā, izskatījās kā nopirkta tirgū, jo bija vecmodīga fasona un visa apšūta ar sudrabu un spīguļiem. Pēc tērpa viņu varēja noturēt par ceļojošu vācu aktrisi. Ejot viss uz viņas skanēja, it kā garām ietu apkrauts mūlis.” Toties citi atceras, ka viņa bijusi ne vien skaista, bet arī gudra, apdāvināta, uzņēmīga mācībās, attapīga kā laba padomniece.
“Šo abu kārtas piederības ziņā tik dažādo cilvēku kopdzīve dibinājās ne vien uz kaislu mīlu, bet it sevišķi uz sadraudzību. Nevienam nebija tāds iespaids uz Pēteri kā Katrīnai, kura pati bija īsts pretstats un papildinājums Pētera dabai. Laiku pa laikam Pēteris iekrita pilnīgā apātijā un tad uzreiz sāka trakot (valdnieks slimoja ar epilepsiju. – Red. piez.). Tad viņš bija briesmīgs un visi bēga no viņa. Vienīgi Katrīna palika, samīļoja lielo bērnu, sarāja, un beidzot atkal uzspīdēja saulīte,” rakstījis vācu vēsturnieks A. Zanders. Bet kāds cits autors liecina, ka Pēterim paticis redzēt Katrīnu sev līdzās. Viņš mēdzis viņai stāstīt par saviem daudzajiem mīlas piedzīvojumiem, par kuriem Katrīna smējusies gluži kā Līvija par Oktaviāna Augusta dēkām.
1724. gada 7. maijā kremļa Erceņģeļa katedrālē Katrīnu kronē par Krievijas imperatori. Nikolajs Vīksniņš, atsaucoties uz Filu Strongu, raksta, ka, gatavojoties svinīgajai ceremonijai, valdnieku pāris trīs dienas gavējis. Īpaši tai Menšikovs bija sameklējis lielāko rubīnu pasaulē, kas svēris četras ar pusi mārciņas. Katrīnas ar zeltu izgreznotais kronēšanas tērps bijis 150 mārciņu smags. Pēc ceremonijas sākusies grandioza uguņošana un dzīres, kurās ēdamais un dzeramais plūdis tādām straumēm, ka – ja sastapuši kādu skaidrā, uzskatījuši viņu par aizdomīgu.
Pēdējos Pētera dzīves gados Katrīna centusies atturēt viņu no pārmērīgas dzeršanas un vardarbības pret cilvēkiem, daudziem šādi izglābjot dzīvību. Tomēr negaidot mākoņi samilza pār pašas Katrīnas galvu. 1724. gada rudenī galmā, kur zemās kārtas ienācējai nekad nebija trūcis ienaidnieku, pēkšņi sāka baumot par viņas romānu ar pašas kambarkungu Villimu Monsu, kurš turklāt bija padzītās Pētera I mīļākās Annas jaunākais brālis. Monsu apsūdzēja visādos noziegumos – kukuļdošanā un ņemšanā, finanšu mahinācijās – līdz viņš spīdzināšanā visā atzinās un piedevām vēl – arī intīmās attiecībās ar valdnieci. Monsu sodīja ar nāvi, un arī pašas Katrīnas situācija kļuva visai nedroša, jo Pētera I trakajai greizsirdībai nu bija dota pilna vaļa.
