“…otrs stiprākais vīrs Krievijā” 5
Bet kas tad 1702. gadā notika ar jaunlaulāto Martu Krūzi? Pēc versijas, ko piemin K. Vališevskis grāmatā “Peter the Great” un arī N. Vīksniņš, Krievijas armijas ģenerālfeldmaršals Šeremetjevs (tas pats, kurš rakstīja caram, ka “ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt”) zinājis, ka zviedri uzspridzinās Alūksnes arsenālu, un uzaicinājis iedzīvotājus paglābties viņa nometnē. Tā arī Ernsts Gliks ar ģimeni un Martu ieradušies pie Šeremetjeva, kurš nosūtījis Glika ģimeni uz Maskavu. Marta krievu armijas virspavēlniekam iepatikusies, un viņš to paturējis par saimnieci. Citi stāsta, ka vispirms viņa kritusi vienkāršu krievu karavīru rokās, bet pēc tam nonākusi pie kāda virsnieka, kuram Šeremetjevs viņu atņēmis kāršu spēlē. Šeremetjeva mājās Martu ieraudzījis Pētera I favorīts Menšikovs, kurš arī sagribējis jauno kalponi sev.
Savukārt Pēterim I tajā laikā bijusi gan oficiālā sieva Jevdokija Lopuhina, kura gan jau kopš 1698. gada bija nosūtīta uz klosteri, gan arī mīļākā (viena no daudzajām) – vāciete, visai godkārīga persona Anna Monsa. Lai pakāpeniski izkonkurētu šo vācieti, Menšikovs nolēmis iepazīstināt Pēteri ar Martu. Liktenīgais vakars pienācis pēc trijiem mēnešiem, kad meitene jau kaut cik bija iepazīstināta ar galma manierēm.
Diezgan skaidri zināms vien tas, ka 1703. gadā Marta jau bija kļuvusi par Krievijas imperatora Pētera I mīļāko. Mērojusi garo ceļu uz Maskavu, Marta – tobrīd jau Katrīna Vasiļevska (tas bija it kā viņas mātesmāsas uzvārds) – kļūst par freileni Pētera I jaunākās māsas Natālijas galmā Preobraženskā. Cars Katrīnu slepus apmeklējis gandrīz katru dienu. 1707. vai 1708. gadā viņa pāriet pareizticībā un no šā brīža viņu sauc par Katrīnu Aleksejevnu (viņas jaunais krusttēvs ir princis Aleksejs, kuram viņa tēvs 1718. gadā parakstīs nāves spriedumu). Tikai dažus mēnešus pēc bērna piedzimšanas 1709. gadā viņa seko valdniekam karagājienā pret Zviedrijas karali Kārli XII un kļūst par liecinieci krievu uzvarai Poltavas kaujā.
Kopumā Katrīna laida pasaulē vienpadsmit (citi teic, ka divpadsmit) bērnus, no kuriem izdzīvoja vien Anna, nākamā imperatora Pētera III māte, viņas pēcteči valdīja Krievijā no 1762. līdz 1917. gadam, un Elizabete, nākamā ķeizariene. Katrīna II gan vēlāk rakstīja, ka Pēteris I “skatījies uz savām meitām un ar viņām arī apgājies kā ar bastardēm”.
Līdz ar citām galminieku sievām Katrīna bija līdzās vīram arī 1711. gada vasarā, kad Pēteris I bija iebrucis Turcijā (tur bija paglābies Poltavas kaujā sakāvi cietušais karalis Kārlis XII) un nonācis līdz Prutas upei. Pēc ilgstošām cīņām līdzās iznīcinošai sakāvei krieviem draudēja miera līgums, pēc kura viņi būtu spiesti atdot Kārlim XII visus iekarojumus Baltijā, izņemot Pēterburgu. Var tikai minēt, kā vēstures rats būtu pagriezies, ja tas būtu piepildījies, tomēr situācija mainījās, un pie vainas bija neviens cits kā Katrīna. Kopā ar vicekancleru Šafirovu viņa devusies pie Pētera I un pierunājusi viņu piekukuļot turku karavadoni Mahometu. Stāsta, ka Marta ziedojusi visas savas dārglietas, un viņas piemēram sekojušas arī galma dāmas. Citos avotos gan Katrīnas personiskie nopelni netiek minēti, toties nosaukta iespaidīga summa, ar ko ticis uzpirkts mantkārīgais turks. Starp citu, vēlāk viņš par Katrīnu teicis: “Viņa turējās kā vīrs. Viņa zināja, cik bezcerīga ir situācija. Viņa mīlēja Pēteri un mīlēja viņa nodomus, viņa bija otrs stiprākais vīrs Krievijā.” Pēteris I pēc gada nodibināja Svētās Katrīnas ordeni, par pirmo tās ieguvēju padarot savu sievu.
