Zane Gusta no sapņu pilsētas Maiami atgriezusies Latvijā un lauku īpašumā audzē lavandas 2
Grobiņniece Zane Gusta ir jauna, uzņēmīga sieviete. Savulaik sešus gadus pavadījusi ārzemēs, tad atgriezusies mājās. Vilcis atpakaļ uz Latviju, jo ārzemēs jutusi, ka nav savējā, un Zanei tas ļoti sāpējis. Pēc kāzām ar Sandri lauku īpašumā – Grobiņas pagasta “Mārsilos” – izveidojuši lavandu saimniecību, kas tagad piesaista daudz tūristu un arī citus interesentus.
Ārzemēs nekad nejutos savējā
“Esmu dzimusi Priekulē, mani senči no tēva puses cēlušies no šīs vietas. Tomēr līdz četru gadu vecumam dzīvoju Grobiņā; pēc tam līdz pilngadībai – Liepājā. Uz ārzemēm aizbraucu, kad man bija 17 gadu, vēl vidusskolas laikā. Skolu pabeidzu tālmācībā, būdama ārzemēs. Kad man palika 18 gadu, jau dzīvoju Anglijā.
Vienu gadu nodzīvoju Amerikā un strādāju visdažādākos darbus, sākot ar viesnīcu telpu tīrīšanu, tad kafejnīcās, kā arī viesnīcu administrācijā. ASV guvu pieredzi sabiedrisko attiecību nozarē kādā franču uzņēmumā, kas no Francijas importēja koka grīdas. Tolaik dzīvojuMaiami. Tā ir sapņu pilsēta.
Man vairākkārt ir jautāts, kāpēc tad nomainīju savu sapņu pilsētu pret Latviju. Tāpēc, ka ārzemēs tiešām bija grūti!” stāsta Zane. “Citi domā, ka tur ir liela alga un viegla dzīve, respektīvi, sadzīves līmenis daudz augstākā kvalitātē. Taču tā nebūt nav; it īpaši pirmajā gadā, līdz brīdim, kad esi iedzīvojies.
Nākas īrēt mazas istabiņas, turklāt viss ir daudz dārgāks nekā Latvijā. Mūsu valstī gan ir krietni zemākas algas, taču arī komunālie maksājumi nav tik ļoti augsti. Protams, citviet pasaulē ir lielākas iespējas, jo tur ir daudz vairāk iedzīvotāju. Ja sāk uzņēmējdarbību, citās valstīs ir daudz lielāks pieprasījums.
Latvijā diemžēl tā nav, jo šeit ir samērā maz iedzīvotāju,” uzsver Zane, vēlreiz piebilstot, ka ārzemēs tu vienmēr būsi iebraucējs, tātad svešinieks.
“Ārzemēs iebraucēji no Austrumeiropas lielākoties strādā melno darbu. Viņi ir sastopami bāros, viesnīcās un citviet. Retais iegūst labi apmaksātu darbu. Protams, nav jau tā, ka latvieši, kuri dzīvo ārzemēs, ir tikai sēņu lasītāji. Dzirdēti arī veiksmes stāsti. Taču manējais pavisam noteikti nebija veiksmes stāsts.
Varbūt biju pārāk jauna, nebija saprašanas, ko dzīvē vēlos. Iespējams, ja ārzemēs būtu palikusi, sasniegtu daudz vairāk, taču tas mani nesaistīja, jo nepatika vietējo attieksme. Pietrūka piederības izjūtas. Tas bija galvenais, turklāt motivējošais iemesls, kāpēc atgriezos Latvijā.
Ārzemēs būdama, meklēju savu vietu, bet biju spiesta secināt, ka mana dzīve norit uz čemodāniem: viss mūžs, tēlaini sakot, iepakots vienā lielā koferī, taču gribējās kaut kur nobāzēties. Tāpēc nolēmu atgriezties mājās, kur mīt visi mani mīļie,” turpina grobiņniece. Pēc atgriešanās iepazinusies ar savu nākamo vīru Sandri, kuram Grobiņā piederējis īpašums “Mārsili”.
Sāk ar teritorijas sakārtošanu
“Kad iepazināmies, te, “Mārsilos”, vēl nekā nebija, jo Sandris ir liepājnieks, nesen bija iegādājies šo īpašumu, bet te vēl nesaimniekoja. Viņš pēc vidusskolas pārcēlās uz Rīgu un desmit gadus nodzīvoja galvaspilsētā. Tad nāca labs darba piedāvājums Liepājā. Sandris iegādājās suni, jo viņam tie visu mūžu bijuši.
Saprata, ka nepieciešama vieta, kur vilkam izskrieties; dzīvoklis šim nolūkam ir par šauru, tāpēc iegādājās “Mārsilus”. Viņam kā pilsētniekam šķitis: iziešu uz terases, dzeršu kafiju un nekas nebūs jādara. Bet ātri saprata, ka laukos ir jāstrādā visu laiku. Pirmos gadus šeit nekas nenotika, teritorija bija aizaugusi.
Pāris mēnešu pēc kāzām mēs pārcēlāmies uz laukiem. Viens gads pagāja, līdz tikām skaidrībā par mājas remontu, taču remontējam vēl aizvien. Laukos vienmēr atrodas, ko darīt,” atzīst Zane.
Īpašuma kopējā platība ir 3,1 hektārs, augsne – ļoti nabadzīga, tāpēc nav lielu izaugsmes iespēju. Gusti gan cer, ka nākotnē kaimiņi pārdomās un viņiem pārdos savus īpašumus par tirgus cenu. “Attiecībā uz lavandām bija tik daudz likumsakarību. Vispirms mēs gribējām audzēt skaistas puķes. Pagalmā to darīt nevarējām, jo mums ir trīs suņi, kas visu izrok.
Augsne liesa, taču nelietojam un arī neatbalstām ķīmijas izmantošanu, jo mums ir sertificēta bioloģiskā saimniecība. Pat nezinu, kas notiktu, ja smiltīs būtu jāaudzē kartupeļi vai citi tradicionālie kultūraugi. Lai kaut cik nopelnītu, vajadzīgs apjoms. Tā kā lavandai patīk nabadzīga, smilšaina augsne, izvēlējāmies to.
Viens no motivējošajiem faktoriem bija sakopt teritoriju,” atklāj Zane. Mūsdienās dzīvot laukos patiesībā ir ekstra, jo vajadzīgs diezgan daudz līdzekļu, lai visu sakoptu. Taču Gustu dzinuļi bija pašiedvesma un entuziasms. Pirmās lavandas saimnieki iestādīja 2014. gadā; tie bijuši 200 stādi, kas atvesti no Bulduru Dārzkopības vidusskolas un veiksmīgi pārziemojuši.
“Tā arī pamazām sākām ražot rotaļlietas un lavandas maisiņus, ko šuj mana mamma Ginta. Vispār jau bija arī ideja atvilināt mammu no ārzemēm. Viņa vairāk nekā desmit gadus strādāja Dānijā: gan siltumnīcās, gan mēbeļu ražotnēs. Tagad prieks, ka jau piecus gadus dzīvo Latvijā un šuj lavandas rotaļlietas – mēs tās darinām no lina,” priecīgi stāsta Zane.
Vispirms viņai radusies doma, ka visām izejvielām jābūt no Latvijas, taču diemžēl mūsu valstī rūpnieciski vairs neražo linu. Līdz ar to tas jāiepērk no viena mūsu valsts uzņēmuma, kas šobrīd atrodas Baltkrievijā.
Piedalās projektos
“Ražojam rotaļlietas, maisiņus, čības, acu maskas. Ir arī individuālie pasūtījumi, kas jāgatavo pēc specifiska dizaina un pasūtītāja izvēlētas krāsas. Piemēram, lavandas maisiņus ar iniciāļiem vai uzņēmuma logo. Manuprāt, lavandas miega maisiņš vienmēr aizņemtajam cilvēkam mūsdienās ir ļoti laba dāvana. No rotaļlietām mūsu pirmais produkts bija miega pele. Sākām šūt miega peles, jo lavanda un miegs savstarpēji ir saistīti,” klāsta uzņēmēja.
Viņa piebilstot, ka visus šos gadus uzmanīgi ieklausījušies klientu vēlmēs. Daudzi vaicājuši pēc lavandas rotaļlietas suņa, lāča un zaķa formā. Nu top arī tādas. “Sākumā mums nebija nekādu tehnisko līdzekļu – ne zāles pļāvēja, pat ne kapļa. Bija vien dzirdēts, ka pastāv Eiropas fondu atbalsts, tāpēc ar mērķi paplašināt lavandu saimniecību pieteicāmies pirmajam mazo lauksaimnieku atbalstam.
Saņēmām 12 tūkstošus eiro un iegādājāmies siltumnīcu, piekabi, traktoriņu, frēzi un piecus tūkstošus lavandas stādu. Šobrīd esam iestādījuši četrus tūkstošus. Pēc 2017. gada lietavām pārplūda dīķis un līdz ar to visa teritorija, tad uznāca sals, un ļoti daudz stādu aizgāja bojā.
Šajā gadā mums sāk pietrūkt lavandas resursu, bet jau nākamgad laukus plānojam paplašināt. Tas gan ir riskanti, jo pastāv iespēja, ka kādu gadu nepastāvīgo laikapstākļu dēļ var izsalt ļoti daudz lavandas stādu,” prognozē Zane.
Latvijā lavandas audzēšana vēl nav attīstījusies ļoti plašos apmēros, un turpmākos piecus, desmit gadus tā, paredzams, arī neattīstīsies tik pamatīgi kā Bulgārijā vai Horvātijā.
Kas zina, kā varētu būt nākotnē, jo ļoti liela nozīme ir klimata pārmaiņām. “Diezgan garie siltuma periodi, kas Latvijā piedzīvoti iepriekšējos gados, ir pagarinājuši veģetācijas periodu, līdz ar to lavandas var labāk pārziemot. Tas ir ļoti svarīgi, ja grib attīstīt tūrismu,” spriež saimniece.
Tūrisma virzienā
Zane smejas, ka lavanda ir augs sliņķiem, ko nepieciešams tikai izravēt un nogriezt, taču nevajag laistīt. Tomēr ir jāzina dažādas nianses, lai to izaudzētu pareizi. Visbīstamākās ir ziemas un pavasari.
Ziemā var sākties kailsals, kas Kurzemes pusē ir izplatīts. Ir mīnus 10 vai mīnus 15 grādi, turklāt bez sniega. Tas ir bīstami, un lavandas var ātrāk nosalt. Savukārt pavasaris var būt bīstams ar temperatūras svārstībām, jo pa nakti ir mīnus grādi, pa dienu – plus, rezultātā lavanda izsalst.
Var piesegt augus, taču nekādā gadījumā ne ar mulču. “Mārsilu” saimniece turpina: “Par mulču ir daudz literatūras. Latvijā klimats lavandām ir pietiekami mitrs, mulča mitrumu uzsūc, un tas nav pateicīgi. Vislabākais ir lavandas apsegt ar egļu zariem, jo pa skujām notek liekais mitrums, kā arī tās saglabā siltumu.
Mēs parasti tā darām, taču pagājušajā gadā nebija ziemas, tāpēc neapsedzām. Ja sniega ir nedaudz, lavandai tā ir dabiskā sega ziemas periodā. Savukārt, ja sniega kārta ir pārāk bieza, nepieciešama aerācija. Augam jāpievada gaiss, lai tas nenosmaktu,” gudrībās dalās Zane, palepojoties, ka ir absolvējusi Liepājas Universitāti, iegūstot bakalaura grādu tūrisma vadībā, kā arī maģistra grādu. Šogad iestājusies Latvijas Lauksaimniecības universitātes doktorantūrā.
“Esam izveidojuši arī viesu namiņus. Kad paplašinājām lavandas lauku un vairāk sākām pārdot produkciju, cilvēki tirdziņos, arī draugi un radi apjautājās, kad varēs braukt ciemos. Teicu, lai nekādā gadījumā nebrauc, jo mums nav ko rādīt.
Tieši tad mācījos tūrisma vadību, un man bija jāizstrādā bakalaura darbs. Vieglāk ir rakstīt par tādu lietu, ko tu īsteno dzīvē, nevis tikai izsapņotu. Šī mūsu vieta ir tapusi saistībā ar bakalaura darbu. Protams, lai izveidotu tūrisma infrastruktūru, nepieciešams finansējums.
Uzrakstīju projektu lauku tūrisma atbalstam, un saņēmām līdzfinansējumu 70% apmērā, lai uzstādītu nelielu ēku viesu uzņemšanai. Šogad uzstādījām vēl trīs brīvdienu mājiņas. Kopā esam ieguldījuši 54 tūkstošus eiro,” stāsta uzņēmīgā sieviete. Viesus “Mārsilos” Gusti sāka uzņemt no 2017. gada vasaras nogales, un 2018. gads bija pirmais, kad tika noslēgta pilna sezona.
Pieprasījums ir ļoti liels: vasarās noslodze ir 80 līdz 90%, bet ziemas periodā tā ir maza, vien 20 līdz 30%. Saimnieki ļoti jūt, kad Liepājā norit kāds sarīkojums vai aktivitāte, kaut vai Jaunais gads, jo tad klienti uzreiz ir klāt.
Skaistumam, veselībai, drošībai
“Lavandas zied ierobežotu laiku, parasti vasarā, taču cilvēki domā, ka tas notiek visu gadu. Tāpēc nav retums, ka decembrī mums zvana un jautā, vai var braukt uz fotosesiju,” pasmej Zane.
“Pagājušais gads bija netipisks; mēs pirmoreiz lavandas ievācām jūnija beigās. Nedaudz ziedu gan atstājām, jo lavandas izauga strauji, bet nevaram tās ilgi uzglabāt. Lavandas jāievāc pareizajā laikā, kad tās nav pilnziedā, bet tikai nedaudz paziedējušas. Citādi tām vēlāk nebūs smaržas. Jāievāc agri no rīta, kad ir augsts ēterisko vielu koncentrāts, turklāt saulainā laikā.”
Gusti rīko radošās darbnīcas, jo lavanda ir arī garšaugs. To var izmantot pārtikā pie konditorejas izstrādājumiem. Pie kūkām, kēksiem, gaļas marinādēm, ievārījumiem. “Gardi ir pie gaļas marinādēm un ievārījumiem, bet ar lavandu jābūt uzmanīgam,” pamāca Zane. Ja pievieno par daudz, garšos pēc ziepēm.
Turklāt ne visas lavandas ir ēdamas. Citur literatūrā rakstīts, ka tādas ir 37 šķirnes, citur, ka ap 40 šķirņu. “Latvijas apstākļiem piemērotas ir mazāk nekā desmit šķirnes; mēs iestādījām četras. Izdzīvoja tikai viena, ko esam pārbaudījuši, kas pārziemo,” klāsta Zane.
Lavandas ir dziedniecisks augs; to izmanto ēteriskajām eļļām un inhalācijām, ražo dažādus medikamentus, turklāt ir zinātniski pierādīts, ka tā mazina stresu un depresiju, uzlabo miega kvalitāti, palīdz pret dažādu kukaiņu kodumiem. Audzē ne tikai skaistumam, bet stāda arī rožu dobēs, lai atvairītu kaitēkļus. Francijā piļu dārzos, kur plaši tiek kultivētas rozes, lavandu stāda kaitēkļu atvairīšanai.
“Nebūs kurmju rakumu, jo šiem dzīvniekiem lavanda nepatīk. Savukārt septembrī, kad augs noziedējis, kurmju rakumi atkal parādīsies. Esmu lasījusi, ka lavandu stāda ābeļdārzos ar mērķi ziemā atvairīt stirnas, lai tās neēstu ābeļu mizas, augļkokus,” Zane turpina, atklājot, ka viņas ģimenei pieder arī pāri par desmit bišu stropiem. Tie novietoti tālāk no cilvēku acīm, jo atbraucējiem ir tieksme iet klāt, taču bite var iedzelt.
“Ar lavandu medu ir interesanti. Bites lido vismaz trīs kilometru rādiusā, bet, ja nav ko ēst, var lidot pat septiņus kilometrus tālu. Mēs nevaram ar biti sarunāt, lai tā iet tikai uz lavandu. Francijā, Bulgārijā, Horvātijā, kur lavandas audzē lielās plantācijās, bites šo ziedu medu iegūst augstā koncentrācijā.
Ir lasīts, ka lavandu medus garšojot pēc citrusaugiem. Kad mums atbrauc viesi un es saku, ka šis ir saimniecībā iegūtais medus, viņi, to pagaršojot, atzīst, ka medus garšo pēc lavandām. Taču patiesībā tas garšo pēc citrusaugiem! Paši neesam bitenieki, dravas apkopj īsts profesionālis Zigmārs Rihters. Esam priecīgi un pateicīgi, ka bites ievāc daudz medus,” turpina Zane.
Saistībā ar lavandu saimniecībām Liepājas pusē Gustu ģimene konkurenci neizjūt. Latvijā, protams, ir šādas saimniecības, tomēr tās orientētas uz citiem apvidiem. “Mēģinām atšķirties un dažādot piedāvājumu, lai nebūtu viens un tas pats. Mēs, Grobiņas novada uzņēmēji, sadarbojamies, piemēram, ar Jura staļļiem vai Vikingu kuršu apmetni. Viesi izvēlas mūs vienotā maršrutā, jo viss atrodas samērā tuvu un piedāvājums ir dažāds. Ne vienmēr konkurentu vajag uzskatīt par ienaidnieku. Dažkārt labāk ir draudzēties un saredzēt iespējas, ko var iegūt sadarbojoties,” uzsver Zane Gusta.
