Uldis Šmits: Jāpārvar pandēmijas posts un politiskās gribas trūkums 1
Eiropas Savienības daudzgadu finanšu shēmas jeb daudzgadu budžeta (2021– 2027) apspriešana, kā jau ierasts, ir ievilkusies, bet šoreiz tas varbūt nenāk par sliktu, jo dod iespēju pielāgoties bezprecedenta krīzei.
Tās seku pārvarēšanai nepieciešamas arī bezprecedenta apjoma investīcijas, un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena nesen pavēstīja, ka Eiropas budžetam jākļūst par jaunu Māršala plānu.
Minētā jēdziena izmantošana gan nenozīmē paļāvību uz Amerikas Savienotajām Valstīm, jo tās atrodas līdzīgā vai sanitārā ziņā pat smagākā krīzes situācijā, kas turklāt dažādā mērā aptver visu pasauli.
Eiropiešiem nu vajadzēs tikt galā pašiem.
Pastāv vēl citas atšķirības salīdzinājumā ar politiķu tagad bieži piesaukto laiku pēc Otrā pasaules kara.
Toreiz ASV valsts sekretāra Džordža Māršala ierosinātā plāna ietvaros Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijā apvienojušās valstis – respektīvi, valstis, kuras nebija kritušas Staļina nagos, – četros gados (1948–1952) aizdevumu vai dažādu piešķīrumu veidā saņēma milzu palīdzību.
Taču, attiecīgi pārrēķinot, tā pērn būtu ekvivalenta aptuveni pāris simtiem miljardu dolāru, kas šķietami izskatās kā sīkums, ja samērojam ar summām, kādas šā gada dažos mēnešos Eiropas Savienībā jau atvēlētas, nemaz neizvirzot skaidrus nosacījumus vai termiņus.
Māršals pirmo reizi publiski izklāstīja savu “Eiropas atlabšanas programmu” 1947. gada jūnijā, uzstājoties Hārvarda universitātē: “Ir loģiski, ka Savienotās Valstis dara visu, lai palīdzētu atjaunot pasaules ekonomikas veselību, bez kuras nevar būt nekādas politiskās stabilitātes un nekāda miera nodrošinājuma.”
Acīmredzot šāda lietu uztvere piemita arī ASV prezidentam Harijam Trumenam un ievērojamākajiem domātājiem, tajā skaitā pazīstamajam diplomātam Džordžam F. Kenanam.
Protams, Māršala programma nebija labdarības pasākums, bet amerikāņiem izdevīgs darījums. Tomēr tas sakņojās Rietumeiropas atjaunotās tautsaimniecības panākumos, kad rūpniecībā ražošanas apjomi pieauga par četrdesmit procentiem un lauksaimniecībā – par vienpadsmit procentiem.
Tāpat jāatceras, ka viens no Māršala plāna neafišētajiem mērķiem bija demokrātiju pasargāšana no PSRS izplatītā komunistiskā totalitārisma.
Tāpēc viņa iecere bija saderīga ar t. s. Trumena doktrīnu jeb 1947. gada 12. martā Kongresā pausto apņēmību atbalstīt brīvās tautas cīņā pret iekšējas vai ārējas pakļaušanas mēģinājumiem.
(Kādi patiesībā turpinās joprojām.) Nav arī gluži nejaušība, ka “atlabšanas” vai “atgūšanās programmas” īstenošanas periodā dzima gan Ziemeļatlantijas alianse, gan ES pirmā priekštece Eiropas Ogļu un tērauda kopiena.
Šo zināmo pagātnes faktu atgādinājums nav lieks. Tas ļauj apjaust, cik pamatīgas bija pēckara Rietumu līderu iestrādes.
Tās pārāk kontrastē ar tagadējās Vašingtonas Baltā nama tvītu saukli “Amerika vispirms” Donalda Trampa izpildījumā. Un arīdzan ar mūsdienu Eiropas lēmumu pieņēmēju ierasto neizlēmību.
Tomēr tieši viņiem nāksies uzņemties nosacītu kolektīvā Māršala lomu vēl tikai vispārēju frāžu vai vēlmju līmenī esošā plāna realizācijā.
Nebūs vairs citas izejas – jāpārvar pandēmijas posts un politiskās gribas trūkums, lai Eiropa atkal atlabtu.
