Marokā – gluži kā kino 0
Maroka ir apbrīnojami universāla zeme, jo tajā ir gandrīz viss, ko ceļotājs varētu vēlēties redzēt un izbaudīt – smilšainas pludmales Atlantijas okeāna krastā, fantastiskie Atlasa un Rifa kalni, kuru virsotnēs sniegs vietām nenokūst līdz pat maijam, bezgalīgs tuksneša klājums, austrumu eksotika visos tās izpausmes veidos, bagātīga virtuve, pretimnākoši cilvēki un daudz saules, kas ļauj šo valsti uzskatīt par vienu no fotogēniskākajām un kinematogrāfiskākajām pasaulē.
Ne tikai “Atlas Corporation Studios”, bet arī citas kinostudijas to veiksmīgi izmanto. Marokā filmēts gan “Gladiators” un “Bābele”, gan “Pēdējā Jēzus kārdināšana” un “Aleksandrs Lielais”, gan citas labi zināmas filmas, jo uzburt Ēģipti, Izraēlu vai ko citu no Tuvo Austrumu un Āfrikas sērijas te nav nekādu problēmu.
Pērles, kas jāatrod
Priekšstats par Maroku palicis kā par valsti, kuras iedzīvotāji īpaši pūlējušies pasargāt savu ikdienas un privāto dzīvi aiz augstiem mūriem, apkārt ciematiem būvējot kazbahus – pamatīgus nocietinājumus ar bieziem mūriem un novērošanas torņiem, tradicionāli mūrētus no sarkanā Marokas māla, salmiem un ūdens. Šis pats salikums izmantots arī mājokļu būvniecībā, kur katra ģimenes sēta jeb riāda (ēka ar iekšējo pagalmu) arī atgādina miniatūru kazbahu. Sākotnēji tas darīts drošības apsvērumu pēc, bet, šķiet, arī šodien marokāņi daudz komfortablāk jūtas aiz ārēji bezpersoniskā mūra, kas patiesībā slēpj īstenas pērles. Tikai tās jāatrod. Vietām neiedomājami greznie, vietām gandrīz nemanāmie mūra vārti pārsteidzošā kārtā ieved plaši apdzīvotā ciematā ar neiedomājami šaurām līkloču ieliņām, ģimenes mājiņām, no kurām dažas drīzāk atgādina alas, maziem veikaliņiem, ielu tirdziņiem un ēstuvēm, mošejām, medresēm, dārziem, amatnieku darbnīcām utt. Dažviet ieliņas ir tik šauras, ka vienīgais nastu pārnesējs ir ēzelītis, jo neviena mašīna tajās iespraukties nevar. Savukārt medinas jeb vecpilsētas mājas būvētas tā, lai pat tad, ja durvis atstātas vaļā, nevarētu ieraudzīt iekšpusē notiekošo.
Ne jau tikai parasto marokāņu pieticīgie mitekļi atrodami kazbahos, bet arī bagāto un viltīgo tirgoņu smalkie mājokļi, kas no ārpuses šķiet pagalam nepretenciozi, bet iekšpusē pārsteidz ar apbrīnojamiem austrumnieku arhitektūras smalkumiem, kas bagātīgi greznoti krāšņiem tepiķiem, pasakainām lampām un spožiem traukiem, kā arī gana pašpietiekamiem, košās dželabās (gara tunika ar kapuci, ko nēsā gan vīrieši, gan sievietes) tērptiem cilvēkiem.
Noteikti būs atrodami arī izsmalcināti restorāniņi ar eksotiskiem iekšējiem dārziem, krāsainām mozaīkām rotātām terasēm, kas atgādina jau pagājušos marokāņu sultānu laikus un 12. gadsimtā Marokā ienākušo mauru kultūru. Rosīgais saimnieks īpašā māla traukā ar smailai trīsstūrveida cepurei līdzīgu vāku jums pasniegs tadžīnu – gan īpaši sagatavotu vistu un dārzeņus, gan jēra gaļu ar kuskusu, bet saldajā ēdienā atnesīs granātābolu, ko droši varēs apēst ar visām sēkliņām, jo tās ir mīkstas un maigas, un, protams, piedāvās ļoti saldo piparmētru tēju…
Braucot pa tuksnešainajiem ceļiem, šie ciematiņi it kā pavisam pēkšņi iznirst acu priekšā, jo, būdami gandrīz vienā krāsā ar klinšainajām kalnu sienām, kuru siluetam cieši piekļaujas, tie izceļas vien uz zaļo dateļpalmu oāžu fona. Kā mirāža, kas, šķiet, tūdaļ izgaisīs…
Sarkanā pilsēta – Marākeša
Kāda Andalūzijas dzejniece agrāko Marokas galvaspilsētu Marākešu reiz nosaukusi par pērli, kas pārmesta pāri Atlasa kalniem. Un joprojām daudzi šo arābu-berberu sarkano pilsētu uzskata par pārsteidzošāko vietu visā Ziemeļāfrikā. Par pilsētas pirmsākumiem nosacīti var uzskatīt 1060. gadu, kad liela līdzenuma vidū uz majestātisko Augsto Atlasa kalnu fona pašreizējās Marākešas vietā pirmais Almoravidu karavadonis Abu Bekrs lika uzsliet milzīgu telšu nometni savam karaspēkam. Bet līdz ar 1070. gadu nometne pamazām sāka pārvērsties par pilsētu. Almoravidi uzcēla dievnamus un pilis, apjoza pilsētu ar 12 km garu sienu un apkārt tai sastādīja lielu palmu birzi. Visi iestādītie dārzi šajā oāzē tika laistīti ar tālredzīgi ierīkotiem pazemes gruntsūdeņu kolektoriem, kas ierakti 50 m dziļumā.
Taču nešaubīgi katram, kas kaut reizi bijis Marākešā, šī pilsēta pirmām kārtām asociēsies ar tās centrālo – Jemaa el-Fna – laukumu, kas gadsimtiem ilgi bijis un joprojām ir Marākešas medinas pulsējošā sirds. Sākotnēji Saadidu dinastijas sultāns Ahmads el-Mansūrs šajā laukumā gribēja uzcelt mošeju, un tad šī vieta sauktos – Jemaa el-Hana. Bet, tā kā šis plāns netika īstenots, laukums tika pie nosaukuma Jemaa el-Fna, kas nozīmē – neuzceltā mošeja. Vēlākos laikos šajā laukumā izstādīja ar nāvi sodīto iedzīvotāju galvas, tāpēc ilgu laiku laukumu dēvēja par mirušo pulcēšanās vietu.
Jemaa el-Fna neaprimst ne uz mirkli. Zirgu un ēzeļu mēslu – jo rindiņa ratos iejūgtu lopiņu te vienmēr ir kaujas gatavībā vizināt tūristus –, izplūdes gāzu, putekļu, pēc riekstiem smaržojošās argana eļļas un citu aromātu apņemti, jau rīta agrumā šeit savu vietu ieņem sīkie amatnieki, preču iznēsātāji, frizieri un kurpnieki; kompānijā ar viņiem iekārtojas arī dažādi brīnumdakteri, zobu protēžu gatavotāji, žāvētu augļu un svaigi spiestas apelsīnu sulas pārdevēji. Sula tiešām garšo dievīgi un maksā nieka četrus dirhēmus! Savus priekšnesumus te demonstrē čūsku dīdītāji, žonglieri un triku meistari. Un vajag lielu veiksmi, lai kaut vienu no viņiem izdotos nofotografēt, nesamaksājot modelim pienākošos nodevu. Čūsku dancinātāji, iespējams, pat piedraudēs, nepārprotami rādot, ka visai apātiskais rāpulis var uzbrukt. Lai atdzīvinātu tādu pavisam miegainu čūskulēnu, saimnieks mēdz tam uzkāpt uz astes.
Gandrīz neiespējami nobildēt arī sarkanajos nacionālajos tērpos ģērbtos ūdens pārdevējus – ar daudzkrāsainas dzijas dzīpariem un bumbuļiem rotātās košās cepurēs un apkarināti spožām ūdens krūzītēm un kazādas blašķēm, viņi sastopami ne tikai rosīgajos tirgos, bet arī lielpilsētu laukumos, mošeju un citu tūristu objektu tuvumā. Taču, tiklīdz mana uz savu pusi vērstu fotokameru, zibenīgi pagriež muguru vai arī visai pikti un uzstājīgi paprasa samaksu par kadru…
Iestājoties tumšākam laikam, Jemaa el-Fna laukumā iezaigojas mirdzošo lampu liesmiņas un gaisu pārpilda austrumu garšvielu un ēdienu smaržas, jo tiek atvērtas āra ēstuvītes – dažādām gaumēm, dažādu garšu un arī pavisam neparastu ēdienu cienītājiem.
Piemēram, līdzās jau ierastajiem tadžīniem var nobaudīt aitu galvas un smadzenes, kukainīšu un prusaciņu cienītāji var dabūt arī tos, kā arī visādas citas ēdmaņas. Šie improvizētie restorāniņi patiesībā atgādina milzīgu brīvdabas pasākumu, kurā vesels kvartāls atvēlēts izbraukuma virtuvei – ar gariem galdiem un soliem, kur ēdiens tiek sagatavots turpat izsalkušā acu priekšā.
Laukumā notiek arī savdabīgas atrakcijas un konkursi, piemēram, var nomakšķerēt kādu kokakolas pudeli vai ko citu, vai arī mēģināt iefiltrēties stāstnieku klausītāju pulciņā, kas, izveidojuši ciešu loku, stundām ilgi var ļauties šiem vārdu meistariem, kas vienlaikus spēj būt arī aktieri, sludinātāji vai mīmi. Viņu repertuārā parasti ir daudz aizraujošu stāstu, pasaku, pamācošu notikumu, kas ik dienas pulcē plašu klausītāju loku ne tikai Marākešā, bet arī citu pilsētu tirgus laukumos. Taču, pieejot pārāk tuvu norises vietai un uzkavējoties mirkli ilgāk, vienmēr pastāv iespēja tikt ierautam apļa vidū kā uzskates eksponātam vai īpašam klausītājam, no kura tad tiks iekasēta arī attiecīga samaksa par piedalīšanos izrādē. Tāpēc gan drošāk, gan pārskatāmāk Jemaa el-Fna rosību vērot no kāda krodziņa augšējās terases. Tiesa, pie tukša galda arī tur sēdēt neviens neļaus…
Fēzas labirinti
Dzirdēts, ka tiem, kam Marokas apskatei pieejamas vien pāris dienas, noteikti jāapskata Marākeša, bet es priekšroku dotu Fēzai – vecākajai no imperiālā laikmeta pilsētām. Vecpilsēta ir viena no lielākajām dzīvajām viduslaiku pilsētām pasaulē, un tajā ir 9400 ieliņu. Fēzas medina ir iekļauta arī UNESCO aizsargājamo objektu sarakstā, kas nozīmē, ka ēkām vajadzētu tikt remontētām, taču iespējamo stalažu vietā neiedomājami šaurajās ielu strēmelēs starp mājām daudzviet redzami vien šķērskoki, kas visai apšaubāmi stutē sašķiebušās fasādes.
Neapmaldīties Fēzas vecpilsētas labirintos, šķiet, nav iespējams, tāpēc katrai tūristu grupiņai pa pēdām cieši seko tādi kā uzraugi, kas ik pagriezienā lūko, lai kāds apjucis bālģīmis nepaskrien garām īstajai vietai vai bezcerīgi neatpaliek, snaikstot kaklu te uz kārdinošo dateļu vai austrumu saldumu kalniem, te uz mirdzošo rotaslietu, trauku vai raibraibo paklāju stendiem.
Noklīdušo atrast būtu ļoti sarežģīti pat ar GPS palīdzību, jo medinas mūriem cauri netiekot nekādi kosmiskie signāli, bet ieliņām nav pat nosaukumu. Glābt varot tikai spārni…
Kā pārsteidzoša atrakcija izskatās ādu miecēšanas un krāsošanas procedūra, kuru Fēzā var vērot pie ādas izstrādājumu darināšanas ražotnēm. Teju pilsētas centrā līdzās gājēju ielai, nežēlīgu smaku izplatot, milzu kaudzēs sakrautas, mētājas svaigi nodīrātas kazu, vēršu un aitu ādas, kuras mēslu kanāliņā turpat blakus tiek apmazgātas pirms krāsošanas milzu toveros. Musulmaņu sabiedrībā šo ādu apstrādātāju darbs skaitās viens no visnicināmākajiem. Ādu krāsošanai tiekot izmantotas tikai dabiskās vielas un augi, kas atrodami Marokā. Tāpēc somiņu, maciņu un jaciņu toņi ir ierobežoti.
Tuksnesis ar dromedāriem
Dragā divi dromedāri, naftas saule mirgo pāri… Braucot jeb kratoties ar džipu pa tuksnesi, īsti ritmā iekļāvās šīs Māra Melgalvja dzejoļa rindas. Tiesa, ar naftu Marokā tā ir, kā ir, šajā valstī vairāk spiež uz fosfātiem, bet vienkupraino dromedāru gan netrūkst. Arī Marokas Sahāras daļu par Sahāru saucot tikai tūristiem par godu. Īstā Sahāra sākoties vien Alžīrijā, jo Marokā, lūk, ūdens ir pieejams akās ik pa dažiem kilometriem. Dzirdēts, ka lielāku lietavu laikā tuksnesis pat applūstot, un kas tad tas vairs par tuksnesi?
Tomēr tuksnesis Marokā aizņem gana lielu vietu, un skaidrs, ka smilšainajās kāpās vērot saules lēktu vai rietu kāro ne viens vien Marokas viesis. Šīs romantikas cienītājiem vietējie berberi tuksneša malā ierīkojuši dažāda komforta līmeņa apmetnes. Mūsu rīcībā bija telšu pilsētiņa, kur katra telts klāta raibām, pat fliteriem rotātām vilnas segām, ar pieklājīgu gultu un pat galdiņu iekšpusē. Padomāts arī par dvielīšiem, ziepēm un šampūniem, bet labierīcības un dušas telpas izvietotas kārtīgā mūra ēkā, uz kuru veda tepiķiem izklāts un sveču lukturīšiem izgaismots celiņš.
Vakarā zem zvaigžņotās debess varēja baudīt ne tikai tradicionālo piparmētru tēju un berberu sagatavoto maltīti, bet arī afrikāņu priekšnesumus un bungu ritmā kopā ar citvalstu ceļotājiem draudzīgi diet improvizētas vēderdejas ap ugunskuru. Bet jau rīta melnumā rindiņā noguldītie kamielīši, kuru kontūras tumsā bija vien aptuveni sazīmējamas, bija gatavi nesteidzīgajai izjādei pretim saulei. Jāpiebilst, ka, uzsēžoties dromedāra mugurā, jāturas cieši, jo lopiņam pēkšņi var ienākt prātā vispirms pieslieties pakaļkājās, un tad pārlidošana pāri tā galvai ir visai droša perspektīva.
Gaisma tuksnesī parādās pavisam pēkšņi, un pasaule visapkārt iegūst neaprakstāmas krāsas. Daļu romantikas gan laupa fakts, ka izjust šo saullēkta brīnumu cilvēki sarodas no malu malām – gan džipos, gan dromedāru karavānās, un pasākums sāk atgādināt kādu svētku salūta gaidīšanu. Tomēr tas noteikti nav iemesls, lai liegtu sev iespēju izbaudīt šo mirkli. Turklāt draiskie berberu pavadoņi mēdz iesaistīt atrakcijā “savāc pēc iespējas vairāk smilšu apakšbiksēs”, aiz kājām novelkot no kāpas, bet maršruta beigās piedāvā iegādāties kādu suvenīru ar fosiliju, tādējādi aicinot atbalstīt ģimenes biznesu. Un tas viss notiek tik aizkustinoši, ka ir grūti atteikties un pat cenu negribas nokaulēt…
Modernā Maroka
Līdzās aprakstītajam Marokas lielpilsētās visai pārliecinoši rit arī gluži eiropeiska stila dzīve. Marokas karalis, kuru marokāņi gan cienī, gan visādi godā, ir daudz izdarījis, lai vietējie jaunieši nepamestu savu valsti, gādājot gan par viņu izglītošanās, gan darba iespējām. Maroka iedzīvotāju vecuma ziņā ir ļoti jauna valsts, jo absolūti lielākā daļa vēl neesot sasniegusi četrdesmit gadu vecumu. Un viena no pastāvīgā darba iespējām ir tieši tūrisma industrijā, kas Marokā attīstās milzu soļiem.
Protams, savas paliekošas pēdas valstī atstājis arī laiks, kad Maroka bijusi franču protektorāta varā. Taču – gods kam gods – franči, kas Marokā ienāca 1912. gadā, vecās marokāņu pilsētas, to dzīvelīgās medinas un reliģiskos centrus saglabāja neskartus, tāpēc šodien katrs var izbaudīt šos savdabīgos dzīvos austrumu muzejus. Joprojām franču valoda līdzās arābu tiek lietota kā valsts valoda, bet baltā Kasablanka šķiet absolūti franciska – ir veseli kvartāli, kur nepamet sajūta, ka esi Parīzē vai citā Francijas pilsētā, jo kafejnīcu, ielu, veikalu izkārtņu nosaukumos itin bieži ieraugāmi vārdi – de Paris, de France u. tml. Pat pie Rika kafejnīcas, kas slavena no Maikla Kērtisa 1942. gadā uzņemtās filmas “Kasablanka”, ir visai maz tās austrumnieciskās noskaņas, ko filmā bauda Hamfrijs Bogarts un Ingrīda Bergmane. Tas gan nav brīnums, jo filmas darbība notiekot nevis pie autentiskās kafejnīcas, bet gan Holivudas dekorācijās… Kā nodeva islāmam Kasablankā kalpo majestātiskā Hasana II mošeja, kas šobrīd skaitoties otrā lielākā aiz Mekā esošās. Tā ir 20 000 kvadrātmetru liela, un tajā varot ietilpt pat 25 000 cilvēku.
Karalis arī īstenojis agrāro reformu, investējot lielus līdzekļus lauksaimniecības attīstībā un piešķirot dažādus atvieglojumus zemniekiem. Tagad daudzviet redzami jauni olīvkoku, mandarīnu un apelsīnu, dateļpalmu un pat ābeļdārzu stādījumi. Lielāki un mazāki lauku īpašumi amizanti norobežoti cits no cita ar kaktusu stādījumiem, kas atgādina savdabīgus durstīgus dzīvžogus, bet atsevišķās klejojošo nomadu mājeles un teltis, kuru priekšā parasti skraidelē bērni, ganās aitu vai kazu bariņš, liek aizdomāties par to, ka patiesībā cilvēkam dzīvošanai neko daudz nevajag. Berbera galvenā vērtība ir brīvība, bet pārējais – kā Allāhs būs lēmis. Tomēr mēs nevaram zināt, par ko klusībā šie it kā bezgala pieticīgie ļaudis sapņo…
DER ZINĀT Labākais laiks valsts apmeklēšanai ir rudens un pavasaris; vasarā ir ļoti karsts, bet ziemā – vēss un mitrs. Marokas naudas vienība ir dirhēms (10 MAD = apm. 1 eiro). Tirdzniecības vietās, kur var norēķināties ne tikai vietējā valūtā, labāk derēs eiro; ASV dolārus, tāpat kā eiro, var apmainīt pret vietējo naudu valūtas maiņas punktos. Pilsētu lielveikalos un tirdzniecības centros preču cenas vidēji ir tādas pašas kā lielā daļā Eiropas; tirgos cenai faktiski nav nozīmes, jo viss atkarīgs no tirgošanās mākas un pacietības. Tirgošanās parasti nenotiek attiecībā uz pārtikas produktiem. Tā kā Maroka ir musulmaņu zeme un Korāns aizliedz lietot alkoholu, grādīgos dzērienus iegādāties ir visai problemātiski, jo tikai atsevišķiem restorāniem un veikaliem ir licence alkohola tirgošanai. Vietējās ēstuvēs gluži labas pusdienas var paēst par 3 – 4 eiro; smalkākās vietās un restorānos – par 7 – 10 eiro un dārgāk. Glāzi vīna vai alu restorānos dabūt nav problēmu. Dzeramnauda (10%) jāmaksā. Nakts dzīve un diskotēkas galvenokārt atrodamas tikai lielpilsētu un kūrortu lielajās viesnīcās. Izdevīgākais transporta līdzeklis pilsētās – taksometrs. Ja vienu mašīnu izmanto trīs pasažieri, kuri prot labi tirgoties, brauciens pa pilsētu katram nemaksās vairāk par vienu diviem eiro. Lielākajā daļā pilsētu atļautais braukšanas ātrums ir 40 km stundā; uz autobāņa – 120 km/h. Taču gaismu lietošana nav obligāta ne dienā, ne naktī, un tas liek būt īpaši uzmanīgiem. Starp pilsētām kursē maršruta taksometri (Grand Taxi), kas ir gandrīz divreiz dārgāki nekā autobusi, toties galapunktā nogādās ievērojami ātrāk un nebūs jāpārvietojas vecā, pārpildītā transportā. Kursē arī starppilsētu vilcieni. Dārgmetāla un dārgakmeņu izstrādājumus labāk iegādāties licencētos veikalos un ražotnēs, jo tirgos vai ceļmalās, visticamāk, gan zelts un sudrabs, gan dzintars un citi dārgie akmeņi būs viltojums. Vērts iegādāties žāvētus augļus, dateles un olīvas, garšvielas, tējas un eļļas. Kā dāvana derēs kašmira šalle, lakats vai arī košās ādas iešļūcenes jeb babušas. |
