Markss un Vinnijs, un introvertums. Marijas Anmanes proza 1
Šarmantā un dzīvesprieka pilnā tukumniece Marija Anmane, pirmkārt, ir žurnāliste, rakstniece, audēja, nūjotāja, dvīņu meitu mamma un vecvecmāmiņa. “Otrkārt” uzskaitījums būtu vēl garāks… Ar nākšanu pasaulē Marija nesteidzās – pāris mēnešus pagaidīja, līdz beidzas Otrais pasaules karš.
Pēc bēgļu gaitām atgriežoties Latvijā, vispirms dzīvoja mātes dzimtajā pusē Latgalē, pēc tam – tēva. Viņš bija īstens Zentenes dzirciemietis. LVU Žurnālistikas fakultātē iestājās desmit gadus pēc vidusskolas beigšanas. “Kad pa īstam sapratu, ka padomju žurnālistam pietiek ar diviem filozofiem – Kārli Marksu un Vinniju Pūku, vairs nejutu motivāciju turpināt studijas.” Toties 2016. gadā beidza Latvijas Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcu. Piecus gadus pēc kārtas piedalās Kurzemes prozas lasījumos, kur saņēmusi žūrijas speciālbalvas. 2006. gadā izdota īsprozas grāmata “Mana vēlā mīla”, tagad briest stāstu krājumam.
– Cik patiesa, tavuprāt, ir kampaņa, ka latviešu rakstnieks ir introverts?
M. Anmane: – Sāksim ar to, ka kampaņa Londonā bija izdevusies. Ieinteresējām. Šis vārds patiesībā ir bez negatīvas pieskaņas, jo, kā latvieši saka, kā vējš skrien, kā miets atduras; nelec kā circenis pelnos; septiņreiz nomēri, pirms vienreiz nogriez; kur tie ātrie tikuši, kur tie lēnie palikuši… Cerēsim, ka nākamgad, atzīmējot Baltijas valstu simtgadi, citas tautas uzzinās arī par mūsu iespējamo ekstravertumu. Iespējams pat, ka negaidīti un patīkami pārsteigsim.
– Ja tevi uzaicinātu LaLiGaBa žūrijā, kādi būtu tavi vērtēšanas kritēriji?
– Viegli neklātos ne man, ne autoriem. Vispirms jau tāpēc, ka literatūrā man ir tikai viens svētums – valoda! Mēs nezin kāpēc lieliski saprotam, kā jāskan klavierēm, vijolei vai korim. Tajā pašā laikā valoda nereti – gluži kā strauts tuksnesī – izčākst, sajaucas ar smiltīm, pazūd zem tām. Tā, kas tagad internetā, vairs nav valoda – pat vārnas saķērcas saprotamāk. Manuprāt, tālredzīgas būtu tās žūrijas, kas, citus kritērijus vērtējot, īpašu vietu ierādītu vārdu garšīgumam.
“KZ” lasītājiem piedāvājam Marijas Anmanes stāstu “Foreli gribu”.
Tovakar Saimniece atceļā no darba bija iegriezusies lielveikalā un nopirkusi svaigu foreli. Pareizāk sakot, pusi no foreles. Puszivi – uz mums diviem. Skopule, protams!
Nolikusi pirkumu virtuvē uz galda, viņa aizgāja pārģērbties mājas drēbēs. Es paliku virtuvē, cītīgi hipnotizēdams iepirkumu maisiņu: vai mazums gadījumu dzirdēts, kad zivis tikai izliekas par beigtām? Iemidzina tāda viltniece, piemēram, makšķernieka vai kaķa modrību un tad – pļek, pļek, žikts! – un aizmūk. Maisiņš pat nepakustējās. Tātad šī laikam tomēr bija no beigtajām, un es mierīgi un pacietīgi gaidīju atgriežamies Saimnieci… Tajā brīdī nedabiski spalgās putniņu balsīs ievīterojās durvju zvans. Atnācēja izrādījās no Gāzes kantora – kontroliere. Viņa nostājās pie virtuves skapīša tieši man līdzās, sāka pētīt skaitītāju un pierakstīt ciparus…
Jūs esat naivi, ja domājat, ka sievieši var visu tā – ātri un lietišķi – nokārtot! Es arī tobrīd izrādījos visai naivs…
Pārbaudītāja teica, ka pagaidām mana Saimniece gāzi, salīdzinot ar pērno gadu, esot lietojusi visai taupīgi. Manējā bilda, ka vēl jau viss rudens priekšā, un lielā vārīšana un marinēšana tikai sāksies. Tad tik daudz gāzes patērējas! Jā, viešņa piekrita un nopūtās: ko padarīsi – ziemā katram gribas pašu vārītas zaptes un māju marinējumus. Jā, manējā steidza piekrist un papildināja: nekad nevarot zināt, kas tajās lielveikalu burciņās iekšā – garša, var teikt, visiem konserviem gandrīz vienāda. Un, jā, marinētas baraviciņas, piemēram, veikalos vispār nevar nopirkt, dabūjamas tikai sīkstās baltkrievu celmenes. Ja nu vienīgi tirgū. Uz to viešņai, izrādās, bija aiztaupīts vesels stāstāmais. Viņa, tolaik vēl studente būdama, īrējusi gultasvietu pie kādas večiņas, kas Centrāltirgū ar baravikām ik pārdienas stāvējusi. Iedomājieties, atnācēja, manējai pie pašas auss pieliekusies, pusčukstus sazvērnieciski pavēstīja: tās sēnes šī lika burciņās, ko dabūja no draudzenes. Draudzene strādāja poliklīnikas laboratorijā, kur visi slimnieki nodod analīzes… No tās reizes es tirgū no tantukiem ne sēnes, ne marinētos ķirbīšus, ne mārrutkus – vairs nekad mūžā!
Es pacietīgi gaidīju un klusi ieņaudējos. Nevarēja taču būt, ka stāsts nekad nebeigsies. Kad viešņa ievilka elpu, sarunas pavedienu atkal uzķēra manējā: šis nu reiz esot īsts baraviku rudens! Znots šo viņnedēļ aizvedis uz Zentenes mežiem… bet varbūt, ka uz Zantes, vai Zemītes – viņa tās vietas allažiņ jaucot… Ha, vecā viltniece! Saprata, ka sēņu vietas savā domāšanas vienkāršībā gandrīz izpļāpājusi, un tagad centās labot, kas vēl labojams.
Mana pacietība gāja uz beigām, un es ieņaudējos vēlreiz. Vispirms – pusbalsī, kā labi audzinātam runcim pieklājas. Viņas mani joprojām nedzirdēja: saruna bija ievirzījusies visatbildīgākajā fāzē – notika apmaiņa ar receptēm. Abas jautāja, diktēja, pierakstīja, apspriedās, precizēja un konsultējās tik ilgi un aizrautīgi, ka es aiz izmisuma – tā forele taču visu laiku smaržoja! – beidzot ieaurojos savā siāmieša nebalsī. Daudzi cilvēki teic, ka tādu bļaušanu viņi vispār nespējot izturēt, bet šīs abas – pat nemanīja! Konsultējās un konsultējās, ik pa brīdim visu rūpīgi pierakstot uz mazām lapiņām. Nu, labi, savējās saimniecības vadītāju vēl varēju saprast: viņa pieradusi. Bet viešņa… Vai tiešām kaut kādas baravikas var būt svarīgākas par visu uz pasaules?!
Es, protams, saņēmos garajai dziesmai. Turējos braši un balsi neatlaidu… Izmisums bija miljons reižu lielāks par vislielāko kaķisko pieklājību. Un tad – tavu laimi! – svešiniece mani beidzot sadzirdēja. Galvu uz visām pusēm neizpratnē grozīdama, atnācēja pārsteigti iejautājās: “Kas tā jums te par skaņu?” Man uz mirkli pat elpa aizrāvās: šis nu bija visstulbākais jautājums no visiem, ko kaut reizi nācies dzirdēt savā deviņpadsmit gadus ilgajā kaķa mūžā.
Un tikai pašās beigās, palūkojusies lejup, kontrolētāja pamanīja mani: “Vai dieniņās! Mincītis ēst grib, bet es te… Labi, labi, kaķīt, es tūlīt iešu prom!”
Nosprauslojos. Kur pasaulē var rasties tik nesaprātīgs sievišķis?! Nevis ēst es gribu, bet fo-re-li!
