Marko Rotko centrā Latvijas ainava fotogrāfijās 0
Daugavpilī Marko Rotko centrā līdz 12. aprīlim skatāma fotoizstāde “Latvijas ainava”. Izstādi veidojuši vieni no spilgtākajiem un starptautiski zināmākajiem mūsdienu Latvijas fotomāksliniekiem – Alnis Stakle, Arnis Balčus, Iveta Vaivode, Ilze Vanaga un Reinis Hofmanis – un pieci zinātnieki – Sergejs Kruks, Klāvs Sedlenieks, Kārlis Vērpe, Laine Kristberga un Ivars Austers.
Kopš 2013. gada, sadarbojoties pāros – zinātnieks/fotogrāfs –, tapa piecas fotogrāfiju sērijas un pieci raksti, kas saturiski ir savstarpēji saistīti, izvēršot vēstījumu par vienu tēmu fotogrāfiskā stāstā un tekstā. “Izstādes virstēma ir ainava, kas ir virsma kontemplatīvam skatienam, skatuve īpatnam vai ikdienišķam notikumam, kā arī, protams, katalizators indivīda tapšanai par to, kas viņš kļūst, kādas konkrētas ainavas ieskauts,” atklāj Marko Rotko centra pārstāve Tatjana Kolota.
Arnis Balčus izstādē piedalās ar sēriju “Viņpus Zilupei”, kas ir tapusi Latvijas un Krievijas pierobežas novadā Zilupē. Izmantojot dokumentālā manierē tapušas fotogrāfijas, arhīva materiālus un nezināmu autoru fotogrāfijas, A. Balčus konstruē fotostāstu par vietu, kas ikdienas retorikā bieži tiek raksturota kā ekonomiski nestabila un Latvijai politiski nelojāla. Reinis Hofmanis fotostāsta “Uguns” ietvaros fotografējis ainavas, kurās īpaša vieta ir atvēlēta ugunsgrēkam kā notikumam, kas piesaista vērotāju pūļus.
Aļņa Stakles fotostāsts “R teorija” ir dienasgrāmatisks, daļēji dokumentāls, daļēji fiktīvs stāsts par Latvijas galvaspilsētu Rīgu. Autors pievēršas šķietami dīvainām vietām, sastaptiem īpatņiem un neizskaidrojamām priekšmetu kombinācijām, radot personīgo Rīgas vizuālo teoriju. Savukārt Ivetas Vaivodes fotostāsts “Klēpis” radīts, autorei atgriežoties savas dzimtas izcelsmes vietā Pilcenē, Latgalē. Ilzes Vanagas gleznainais fotostāsts “Mājas”, kurā māksliniece fotogrāfiski meklēja māju sajūtu, rodot to savas dzimtas sievietēs un lauku dzīves rāmajā ritējumā.
“Lielākajai mūsdienu sabiedrības daļai ainavas vērošana klātienē vai attēlpastarpināti ir ikdienišķs un arī gana ierasts process, īsinot laiku pie sabiedriskā transporta loga, pētot digitālo un drukāto mediju saturu, veroties pa savas guļamistabas logu un tamlīdzīgi. Tomēr cilvēks nevar un nekad nav varējis iegūt dabiskas ainavas pieredzi. Pat no civilizācijas nošķirti dabas parki un tuksnesīgi saulrieti jūrmalā vienmēr izskatīsies pēc atklātnītēm vai kaut kur medijos vai reklāmstāstos redzētiem sižetiem, kas vienmēr nesīs kādu kultūriekodētu jēgu. Mūsu izpratne par redzēto ainavu vienmēr ir psiholoģiski un/vai sociāli konstruēta, kas vairākumā gadījumu nosaka arī mūsu priekšstatus, sajūtas un ideoloģijas par ainavas gleznaino un sublīmo pamatelementu iedabu,” teic T. Kolota.
Ainavas fotogrāfijas vēsturiski ir bijušas un joprojām veiksmīgi kalpo kā medijs stāstiem par citādību un eksotisko. Izstādē iekļautie fotostāsti ir piedēvējami Latvijas laikmetīgās autorfotogrāfijas skolai. “Šie pieci fotostāsti ieskicē jaunu paradigmu Latvijas autorfotogrāfijā, kurai ir raksturīga novēršanās no konvenciāli skaistā un pievēršanās ikdienišķajam, personīgajam un šķietami nesvarīgajam ainavā. Latvijas ainava izstādē tiek atklāta ar daudzslāņainu un metaforiski ironisku vēstījumu kopumu, kas, būdams šķietami heterogēns savā būtībā, tomēr ar autorfotogrāfijai raksturīgo vēstījumu šifrētību un neviennozīmīgumu piešķir izstādei vienotu koptēlu,” raksturo T. Kolota.
