Marko Rotko centrā – Boriss Bērziņš 0
Daugavpils Marko Rotko centrā līdz 2015. gada 31. janvārim ir skatāma izstāde “Boriss Bērziņš” no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas. Šajā izstādē ir eksponēti 54 klasiķa darbi – gleznas un zīmējumi.
Boriss Bērziņš bija ļoti kolorīta, spēcīga personība, kuras ietekmi izjuta jebkurš laikabiedrs. Viņš bija viens no redzamākajiem pārstāvjiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses kultūrainā, kura klātbūtne mākslas procesos Latvijā bija radošas brīvības, radoša gara mēraukla.
“Mākslinieks savos darbos tver pašu vienkāršāko, pašu prozaiskāko notikumu un lietu emocionālo piesātinātību un dabiskumu, kas ļauj skatītājiem iegremdēties formu pilnības un krāsas vieliskuma apcerē, gan arī kļūt par spraigā dzīves ritma līdzdalībniekiem. Viņš nemeklē speciālas tēmas un modeļus, bet veido kompozīcijas, it kā vienlaikus sacerot un attīstot sižetus, kas atklāj mākslinieka tēlaino domāšanu un netradicionālo pasaules redzējumu – tā ir dzīve ap mums, dzīve, kuras centrā ir un paliek cilvēks, kā mākslinieka nozīmīgākais intereses un izpētes avots,” teic izstādes kuratore Gundega Cēbere.
Lai gan māksliniekam katra darba pamatā ir konkrēti dzīves norišu vērojumi, sižetam ir pakārtota nozīme, jo sadzīviskos, vienkāršos notikumus viņš ir pacēlis līdz filozofiska vispārinājuma līmenim. “Zvejnieku dzīves ainas, svētku mirkļi ar vecu vai jaunu cilvēku figūrām, portretiskiem izcēlumiem, ikdienas priekšmeti un norises ir lietas, ar kuru starpniecību gleznotājs runā par visiem svarīgiem jautājumiem, kas ietver mūžīgās tēmas par dzīves jēgu, par cilvēku visplašākajā nozīmē, par dzīves izpratni, un viņš spēj izdarīt to, kas nepieciešams mākslas darbā – savas domas paust tik pārliecinoši, ka ir pilnīgi skaidrs: šo saturu nav iespējams atklāt ar citu formu,” atklāj G. Cēbere.
Tāpat G. Cēbere uzskata, ka kompozīcijās mākslinieka izdoma plūst izšķērdīgi un krāsaini, tēlaini un asprātīgi tvertās improvizācijās uzplaiksnī bagāta izteiksmes līdzekļu palete un pamatoti saskatāmas lielākas vērtības un pamatīgāki dziļumi, nekā, iespējams, dažbrīd bijis padomā pašam māksliniekam. “No darbiem vēdī kaut kas vārdos grūti pasakāms, arī dzīvē ne vienmēr tieši uztverams, dažbrīd nekas liels un tomēr svarīgs – kaut kas tāds kā vēja glāsts saulē satvīkušā upes krastā, ūdens piles pieskāriens vai ķermenim pielipušas lapas smarža. Vai tad to var uzzīmēt? Acīmredzot – jā, un daudz ko citu vēl arī,” nosaka G. Cēbere.
Dažādi smalki stiķi Borisam Bērziņam nav sveša lieta. Mēģinot raksturot mākslinieka daiļradi pēc pieņemtiem priekšstatiem, G. Cēbere nosaka: “Ik līnijas vilcienā, jūtīgā ēnojumā un krāsu gammā māksliniekam izdevies saliedēt izteiksmīgu formu plastiku un raksturu, un viņš jūtas brīvi un droši jebkurā tehnikā un tēmu risinājumā. Īpašu tonalitāti darbiem piešķir arī rakstītās piezīmes, kas precizē tēlojumu, pastiprina vienas vai otras detaļas nozīmi.”
“Boriss Bērziņš latviskoja monumentālo glezniecību un monumentalizēja visu, kam pieskārās, – glezniecību, zīmējumu un mākslas darba tēmu,” teic māksliniece Helēna Heinrihsone. Savulaik mākslas zinātniece Rūta Čaupova, raksturojot mākslinieka lielo devumu, teica: “Boriss Bērziņš nāca no lielo laikmetu dzīlēm, lai mācītu līdzcilvēkiem mīlēt un saprast pamatvērtības. Savā glezniecībā viņš balstīja zemi un debesis, prata vienot juteklisko un sakrālo. Dzīvē un mākslā viņš pazina mūžības nepielūdzamo elpu.”
Bagātīgais darbu klāsts sniedz pārliecinošu priekšstatu par autora ražīgā mūža veikumu.
