Māris Zanders: “Zemnieki” zināmā mērā ir zaudējuši fokusu. Vai Brigmanis zaudēs amatu? 1
Šosestdien gaidāmajā Latvijas Zemnieku savienības (LZS) kongresā, ļoti iespējams, partijas vadītāja amatu zaudēs Augusts Brigmanis, kurš LZS vadījis gandrīz divdesmit gadu garumā. Ja neskaita to sabiedrības daļu (ja ticam SKDS aptaujām, šā gada februārī 5,7%), kuri gatavi balsot par zaļajiem zemniekiem, diez vai citiem mierīgajiem civiliedzīvotājiem sirds pukst straujāk, minot, kas nu būs, ja Brigmaņa vietā nāks Armands Krauze vai Ringolds Arnītis. Tādēļ interesantāks ir jautājums, vai ZZS un tās ietvarā esošajai LZS ir izdevies kļūt par tik sparīgu un neērtu opozīciju valdošajai koalīcijai, kādu ZZS līderi solīja? Un, ja nav, kādēļ?
Manuprāt, nav izdevies, tomēr būtu pavirši aprobežoties ar apgalvojumu, ka citādi nemaz nevarēja būt, jo “zemnieki” kaut ko spēj, tikai būdami pie varas.
Vispirms jāņem vērā, ka noteiktā laika periodā bijušajai valdošajai partijai vispār ir problemātiski kritizēt savus pēctečus varā, jo uz jebkuru pārmetumu seko (dažkārt pamatoti, dažkārt ne) atciršana, ka pēctečiem ir jāsmeļ “bijušo” savārītais, tādēļ “bijušie” varētu labāk paklusēt. 13. Saeimā šis modelis labi redzams ZZS un Jaunās konservatīvās partijas (JKP) deputātu vārdu kaujās, kurās indīgām piezīmēm par to, ka JKP nepilda priekšvēlēšanu solījumus, seko tikpat indīgas variācijas par “labo darbu čempionu” tēmu.
Laikam ejot, t. i., kad atsaukšanās uz “bijušo” sastrādāto vairs nav korekta, par opozīciju kļuvušajiem vismaz teorētiski uzlabojas iespēja sevi parādīt kā alternatīvu. Piemēram, 2019. gada budžets vēl tika saistīts ar Māra Kučinska valdību, bet 2020. gada budžets varētu būt simbolisks punkts, kad “zemnieku” manevra iespējas paplašinās. Problēma ir tā, ka Saeimā jau ir, ja tā var teikt, tradicionāla un vismaz virknē jautājumu pieredzējusi opozīcija – “Saskaņa”.
Rezultātā ZZS opozīcijas nometnē neizbēgami nonāk “jaunāko brāļu” situācijā. Kā piemēru te var minēt uz Saeimas 11. aprīļa sēdi virzīto lēmuma projektu par neuzticības izteikšanu premjeram Krišjānim Kariņam – starp to parakstījušajiem vienpadsmit deputātiem (septiņi no “Saskaņas”) ZZS frakcijas vadītāja Ulda Auguļa paraksts izskatās, teiksim tā, sērīgi, un jau šī teksta rakstīšanas brīdī ir skaidrs, ka vajadzības gadījumā ne jau Augulis, bet Aldis Gobzems, Jūlija Stepaņenko vai Vjačeslavs Dombrovskis būtu tie spilgtākie runātāji.
Tomēr lielāka problēma “zemniekiem”, manuprāt, ir nevis spēku samērs Saeimas opozīcijā, cik tas, ka viņi ir zināmā mērā zaudējuši fokusu.
Pats Brigmanis kādā intervijā šonedēļ min, ka “nevar tikai lobēt lielās zemnieku saimniecības, mazās un vidējās atstājot novārtā”. Droši vien apspriešanas vērts ir arī šis aspekts, tomēr runa ir par, šķiet, plašāku kontekstu. Par laimi, nav gluži tā, ka visa Latvija ir pārcēlusies uz Rīgu vai ārzemēm, līdz ar to liktos tikai loģiski, ka Latvijas politikā ir jābūt šīs Latvijas sabiedrības daļas interešu un pašsajūtas pārstāvniecībai.
Savukārt ZZS, iegūstot valdības grožus, nodarbojās ar nodokļiem, veselības nozari, satiksmes un aizsardzības sfērām – cik labi, tas jau ir cits jautājums.
Un būtu arī dīvaini pārmest šo sfēru pārņemšanu Kučinska valdībā, jo, kā saka, vai gan bija daudz citu variantu. Ķeza tā, ka šādi ZZS it kā “izkāpa” no savas pierastās politiskās nišas, bet var gadīties, ka no ZZS interešu viedokļa šī niša, par ko iepriekšējo gadu gaitā politiskā publika jau sāka smīnēt un ironizēt kā zaļzemnieku interešu un spēju “griestiem”, ir bijusi ZZS organiska un loģiska. Respektīvi, politiskās nišas jēdziens nav nekas noniecināms.
Protams, ir vieglprātīgi uz šo nišu paļauties kā nemainīgu lielumu, tomēr mēģinājumi elektorātu paplašināt arī jāveic piesardzīgi.
Visbeidzot, svarīgāk nekā tas, kurš grupējums “zemniekos” uzvarēs, ir tas, vai LZS un ZZS kopumā apzinās, ka pa ilgiem laikiem viņiem ir reāls politiskais pretinieks JKP personā. ZZS attiecības ar nacionāļiem un “Vienotību”, protams, dažbrīd nav bijušas gludas, tomēr tās gandrīz vienmēr ir palikušas kaimiņu, kuri var ķildoties, tomēr sasveicinās, modelī. Un tas iemidzina. Domāju, ka “konservatīvie” (atšķirībā no, piemēram, “Attīstībai/Par”) nopietni pretendē uz vēlētājiem ārpus Rīgas un lielajām pilsētām, tādēļ ir motivēti cīnīties pret ZZS pastāvīgi un patstāvīgi.
