Māris Zanders: Vismaz nebojājiet dzīvi! 0
Politikā gadās situācijas, kad saskaitāmie ir zināmi un skaidri formulēti, toties nav skaidrs, ko ar tiem iesākt. Kariņa valdības gadījumā saskaitāmie ir trīs. Pirmais: veidojot 2020. gada budžetu, šī koalīcija nevarēs lietot 2019. gada budžeta gadījumā izmantoto attaisnojumu par laika trūkumu un no iepriekšējās valdības saņemto mantojumu. Otrais: ekonomikas attīstības temps objektīvi nav tāds, lai ģenerētu priekšvēlēšanu solījumu izpildei nepieciešamos ieņēmumus. Trešais: palielināt ieņēmumus, palielinot nodokļu slogu, šķiet, koalīcija nav gatava.
Atšķirībā no parlamenta, kas šodien slēdz Saeimas pavasara sesiju un rudens sesiju sāks 3. septembrī, Ministru kabinetam šāda pārtraukuma nav un saskaitāmie turpinās rēgoties acu priekšā.
Vienkāršākais risinājums būtu paļauties uz to, ka līdz nākamajām vēlēšanām ir pietiekami garš laika nogrieznis un priekšvēlēšanu solījumu neizpildīšanai nav operatīvu seku vēlēšanu rezultāta formā. Šis, protams, būtu diezgan cinisks risinājums, tomēr diez vai iepriekš nepieredzēts. Problēma ir tā, ka, lai gan opozīcija nenogurstoši norāda, cik ātri un viegli “jaunie” pārtapuši “vecajos”, vismaz daļa no “jaunajiem” patiešām turpina sevi par tādiem uzskatīt un vēlas būt atšķirīgi (labā nozīmē).
Cits risinājums būtu mēģināt mainīt akcentus – no finansējuma palielināšanas uz pīrāga taisnīgāku sadali vispār.
Vienkāršoti izsakoties, naudas makā vairāk nekļūst, toties ir zināma pārliecība, ka samazinās korupcija un priekšrocības “pietuvinātajiem” resursu sadalē. Šādā risinājumā varētu būt arī papildu loģika. Ja sabiedrībā palielinās ticība tam, ka publisko naudu tik neganti vairs “neapgūst”, iespējams, palielinās arī gatavība kaut uzklausīt priekšlikumus par nodokļu izmaiņām.
Savukārt šī risinājuma problēma ir jēdziena “taisnīgāk” neizbēgami dažādās interpretācijas. Nav grūti iedomāties, ka daļai sabiedrības liktos pievilcīgi redzēt nekompetentu un/vai nekaunīgi savu “īpašo” statusu demonstrējošu personāžu padzīšanu vai vismaz šādu personāžu ienākumu būtisku samazināšanu.
Lai gan šādās aktivitātēs vienmēr ir nelāga PR piegarša, to vismaz vara var izdarīt, ja vien ir vēlēšanās. Tomēr nav arī grūti iedomāties, ka daļa sabiedrības par netaisnīgu uzskata jūtamu ienākumu atšķirību kā tādu. Tēlaini izsakoties, ziņa par kādas amatpersonas nedienām sirdi nedaudz silda, tomēr kopumā par netaisnīgu tiek uzskatīta jebkura situācija, kad tavi ikmēneša ienākumi ir par piecsimt eiro lielāki nekā mani (jo ar ko tu esi labāks par mani?).
Neiztirzājot šādas pasaules uztveres iemeslus, jānorāda, ka šādas netaisnīguma izjūtas mazināšanā vara patiesībā neko daudz nespēj.
Jo vara nevar, piemēram, aizliegt to, ko socioloģijā sauc par demonstratīvu patēriņu. Citiem vārdiem sakot, ja koalīcija mēģinās akcentēt kā savu galveno atšķirīgumu un uzdevumu “taisnīgumu” (tiesiskumu u. c. formulējumi), jārēķinās, ka ar pārdesmit atlaišanām vai pat apsūdzībām vēlētāju garastāvokļa uzlabošanai būs par maz.
Izplūdušajam “taisnīgāk” jēdzienam ir vēl viena interpretācija, lai gan ne visai korekta pēc satura atbilstības nosaukumam. Vismaz man ir radies iespaids, ka daudzi no mums kā kaitinošu un pazemojošu netaisnību uztver valsts funkcionēšanas izpausmju nejēdzīgumu, birokrātiskumu. Par to ik dienu var pārliecināties, uzklausot (izlasot utt.) sašutuma pilnas atsauksmes par “papīriem”, “stilu”, “attieksmi” indivīda saskarsmē ar valsti. Apvērstā veidā par problēmu liecina gadījumi, kad ļaudis kā par ārkārtas gadījumu vēlas ziņot par savu pozitīvo pieredzi (“izņēmums apstiprina likumsakarību”).
No šī viedokļa raugoties, jebkura valdība rīkotos prātīgi, ja izmantotu visas tās rīcībā esošās iespējas – un tādas objektīvi ir – lai indivīds kontaktos ar varu nejustos kā Kafkas darbu varonis. Tam nav nepieciešami miljoni, un nav nepieciešami, atļaušos ironiju, izglītojoši semināri. Ir nepieciešams darbs ar normatīvā regulējuma Augeja staļļiem, samazinot iespējas pilsoni, atvainojos, čakarēt.
Ja nespējat atteikties no niķa dot neizpildāmus solījumus budžetā, tad vismaz, kā saka, nebojājiet dzīvi.
