Māris Zanders: Vieta vēsturē ir “varoņiem” un, protams, līdzsvara vārdā arī “nodevējiem”. “Pa vidu” nekā nav? Tā nemēdz būt 16
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no Itālijas sabiedriskajiem darbiniekiem 19. gadsimta otrajā pusē esot izteicies apmēram tā – Itālija kā valsts nu ir radīta, atliek radīt itāļus kā nāciju. Izklausās dzēlīgi vai pat žultaini, tomēr tikpat labi to var interpretēt kā aicinājumu uz pašiem sev neglaimojošu diskusiju par kolektīvā “mēs” iekšējo daudzveidību.
Atklāti sakot, man šādas diskusijas pietrūkst Latvijas un latviešu kā nācijas kontekstā, toties novērojama ir, kā dažkārt saka, braukšana no viena grāvja otrā. Proti, vai nu nevajadzīga sevis niecināšana ar, ja tā padomā, dīvainiem formulējumiem (“zemnieku tauta”, “kalpu tauta” un līdzīgi).
Vai arī tikpat dīvaina dižošanās, kas tradicionāli raksturīga novembrim – “patriotu mēnesim”. Pandēmijas kontekstā nu jau otro gadu patriotismu veicinoši (vismaz tā tie, šķiet, iecerēti) publiskie rituāli notiek krietni pieticīgāk. Varbūt labi vien, ka tā, ja šo klusināto novembri mēs izmantotu, teiksim, vēstures avotu un pētījumu lasīšanai.
Iesākumam – ja nu mēs runājam par svinēšanu – varētu ieteikt profesores Vitas Zelčes pētījumu “Svinēšana. Ieskats Latvijas valsts dibināšanas 10. un 20. gadadienas svētkos” (“Latvijas Arhīvi”, 2008. gada 3. numurs). Nu, itin raibi mums gājis ar tiem valstiskajiem “sarkanajiem datumiem” pat starpkaru periodā…
1921. gadā Satversmes sapulce sprieda, vai par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu noteikt 22. jūniju. Proti, uzsvaru likt uz Cēsu kaujām 1919. gadā. Tāpat interesanti, ka pēc apvērsuma 1934. gadā no svinamo dienu saraksta pazuda 26. janvāris (Latvijas valsts atzīšana “de iure” 1921. gadā), toties parādījās, protams, 15. maijs. Un, starp citu, 1928. gada 18. novembrī Lāčplēša ordenis tika piešķirts arī Benito Musolīni… Ar tām valsts atzinības zīmēm visos laikos ir gājis ķēpīgi.
Ja pievēršamies 1918. gada rudenim, noderētu brīvi tīmeklī iepazīties ar profesora Ineša Feldmaņa tekstu “Latviešu pagaidu nacionālās padomes loma Latvijas valstiskuma tapšanā” (“Vēsture”, 2016. gada 1. numurs).
Izteiksmīga detaļa: vismaz vienā padomes sēdē klāt ir arī Vācijas armijas ģenerālštāba politiskās sekcijas aģents… Neturpināšu, jo nav mans mērķis ironizēt vai mazināt kādu vēsturisku notikumu/to dalībnieku nozīmi. Es tikai vēlos iezīmēt, ka patriotisms manā izpratnē ir apzināties un atzīt procesu sarežģītību. Tas nav viegli.
2014. gadā iznāca vēsturnieka Krisa Velša darbs “Gļēvulība” (Chris Walsh. “Cowardice”. Princeton University Press). Kā raksta pētnieks, Lielbritānijā vēl gandrīz 70 gadus pēc Pirmā pasaules kara faktiski valsts noslēpums bija tie gadījumi, kad britu karavīri karā dezertēja (306 par to tika sodīti nošaujot). Respektīvi, nācijas stāstā par sevi ir vieta tikai varoņiem (labi, vēl ciešanām), bet ne tiem, kuri negribēja vai nespēja būt varoņi.
Domāju, ka līdzīgi varētu teikt par veidu, kādā mēs saprotam 1918.–1919. gada periodu Latvijas vēsturē. Vieta vēsturē ir “varoņiem” un, protams, līdzsvara vārdā arī “nodevējiem”. “Pa vidu” nekā nav? Tā nemēdz būt. Manu paziņu lokā nav cilvēku no Somijas, tomēr domāju, ka šīs valsts vēsturiskā pieredze spiež būt uzmanīgākiem apgalvojumos.
Runa ir par pilsoņu karu Somijā 1918. gada pirmajā pusē. Militārajā konfliktā piedalījās apmēram 200 000 vienas nācijas cilvēku, faktiski dažu mēnešu laikā bojā gāja 36–37 tūkstoši cilvēku. Tas ir cits stāsts par 1918. gadu – droši vien sāpīgāks, toties noderīgāks somu nācijai.
Noslēgumā piezīmēšu, ka mums – pretēji tam, kā pašiem liekas – vispār tā īsti nesokas pat ar varoņu pieminēšanu. 2016. gadā iznāca vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa eseju krājums “Caur velna zobiem”, kurā ir arī teksts par 1972.–1973. gadā safabricētajām prāvām pret 21. Liepājas policijas bataljona (nacistiskās Vācijas okupācijas periodā) bijušajiem cilvēkiem.
Zināmā mērā mani nepārsteidz, ka vēl krājuma izdošanas laikā Latvijas jurisprudencē netraucēti un godāti darbojās juristi, kuri šajās prāvās apkalpoja okupācijas režīmu. Lai tas paliek. Toties man šķiet pieminēšanas vērts – šajā “patriotu mēnesī” –, ka bija advokāts (Haralds Lauzna), kas vienkārši neaizmirsa savu profesionālo godaprātu. Šādi mūsdienās maz zināmi pašcieņas gadījumi vissmacīgākajos laikos (visdažādākie cilvēki – piemēram, pianiste Jautrīte Putniņa) varbūt ir vairāk patriota goda un pieminēšanas vērti nekā oficiālajā “diskursā” piesauktie.
