Māris Zanders: Vēlos ekspertu viedokli par jaunumiem gēnu redigēšanā, bet saņemu debates par aizsargmaskām 66
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“The New Yorker” šā gada 13. septembrī savā interneta vietnē publicēja plašu tekstu, kas veltīts tēmai, par kuru ASV akadēmiskajās aprindās nerimst asas diskusijas. Izklāstot vienkāršoti: vai un cik lielā mērā konkrētā indivīda gēnu salikums ietekmē, piemēram, viņa profesionālās karjeras virzību? Ir eksperti, kuri apgalvo, ka noteicošais faktors ir vide, piemēram, ģimenes, kurā indivīds uzaudzis, finansiālie apstākļi, un gēnu nozīmes pieminēšana nelāgi atgādinot eigēniku. Citi savukārt dusmojas par bioloģisko faktoru ignorēšanu iedomāta t. s. politkorektuma vārdā.
Savukārt šā gada jūnijā Maskavā notika ekspertu tikšanās “Homo Genomicus”, kurā arī tika apspriestas no bioētikas viedokļa sarežģītas tēmas. Piemēram, ko darīt ar informāciju, ka indivīds no gēnu salikuma viedokļa varētu būt sliecīgs dzīves laikā saslimt ar kādu, teiksim, neirodeģeneratīvu slimību? Atklāt šo informāciju pašam cilvēkam vai neatklāt?
Abus piemērus minu šādā kontekstā – ja mēs esam iestiguši tik neauglīgos strīdos par salīdzinoši vienkāršiem jautājumiem (domāju, ka nav tūkstošo reizi jāatgādina, par kādiem), tad ir lielas bažas, ka mēs vispār neesam gatavi puslīdz jēgpilni runāt par patiešām sarežģītām un vienlaikus cilvēku dzīvi būtiski skarošām tēmām. Varu formulēt citādi: es vēlos dzirdēt ekspertu viedokli par būtiskiem un dažkārt pretrunīgiem jaunumiem onkoloģijā vai gēnu redigēšanā, bet ko es, tēlaini, saņemu? Debates par aizsargmaskām! Es saprotu, ka visiem iesaistītajiem tas liekas svarīgi, bet vai – kaut uz mirkli abstrahējoties – nerodas jautājums, līdz kādam līmenim mēs esam nodzīvojušies? Domāju, ka šīs nodzīvošanās rezultātā mēs vispār netiksim līdz svarīgiem jautājumiem.
Šīs nejēdzīgās situācijas citas sekas var būt tādas, ka pašcenzūra parādās pat zinātnes jomās, kurām ar kovidu vispār nav nekāda sakara. Improvizēju: paleoģenētiķis trīs reizes pārdomās, vai ir vērts palielīties ar to, cik daudz informācijas izdevies iegūt no neliela, sena kaulu fragmenta, ja apzināsies, ka teiktais tiks pirmkārt un galvenokārt izmantots murgainos strīdos par vakcīnām vai testiem.
Kā var būt sakarīga saruna par, teiksim, ģenetētiski modificētiem graudaugiem kontekstā ar klimata un/vai augsnes izmaiņām, ja mums cilšu cīņās “kurā pusē tu esi?!” savaldības zaudēšanai pilnīgi pietiek ar aizsargmaskām un siekalu testiem? Ja būtiska sabiedrības daļa spēj tik dūšīgi salamāties par “čipiem”, tad bail iedomāties, kādā toņkārtā būtu debates par t. s. mākslīgā intelekta ienākšanu sadzīvē.
Trakākais, ka šajā vājprātā tiek ievilkti arī eksperti, no kuriem tiek pieprasīta “pozicionēšanās” jautājumos, kas daudzus no viņiem nemaz īsti neinteresē. Pietaupīsim mūsu gaišos prātus, lūdzu.
Ņemot vērā, ka – līdzīgi kā lasītāji – dzīvoju “šeit un tagad”, neizlikšos, ka kovida tematika mani neinteresē, labprātāk lasītu vai klausītos ekspertu strīdus par psihosomatiku (“visas slimības ir no nerviem?” – atvainojos speciālistiem par vulgarizāciju) vai mikrobiomu.
Kaut vai par organisma novecošanas mehānismiem, par kuriem, starp citu, pētnieku viedokļi ir visnotaļ atšķirīgi. Ja strīdamies, tad par adekvātu tēmu. Un vispār derētu arī izrunāt, ko mēs īsti saprotam ar vārdkopām “zinātnē balstīs apgalvojums”, “zinātniski pierādīts” u. c. Pirmkārt, man šķiet, ka interpretācijas ir atšķirīgas, un, otrkārt, tas nemaz nav triviāls jautājums.
Noslēgumā labā ziņa – proti, ka mēs vispār plūcamies. Proti, man nepatiktu arī otra galējība, kas diemžēl ir novērojama mūsdienās. “Knight Foundation” 2019. gadā veiktā aptauja ASV augstskolās atklāja, ka divas trešdaļas no studentiem (baidos, ka ar pasniedzējiem ir līdzīgi) vairās paust savus uzskatus, jo baidās, ka tie kādu var aizskart.
Ar pavisam reālām, bēdīgām sekām viedokļa paudējam. Domāju, ka, ja saņemamies, mēs varam atrast normālu vidusceļu starp “sniegpārsliņu” teroru pret jebkuru atšķirīgu viedokli un klaigāšanu par patiesībā sekundāriem jautājumiem.
