Māris Zanders: Strīķe politikā – kāpēc gan ne? 21
Lielā rosība, ko izraisījis Jutas Strīķes apstiprinājums runām, ka viņa piedalīsies pašvaldību vēlēšanās Rīgā, zināmā mērā liecina, cik aizlaists ir pašmāju politikas tīrumiņš. Proti, ir arī citas valstis, kurās ar korupcijas apkarošanu saistīti cilvēki bauda lielāku sabiedrības uzticību nekā politiķi, tomēr diez vai šis ir aspekts, ar kuru mums vajadzētu lepoties.
Piemēram, Brazīlijā šobrīd “Odebrecht” un “Petrobrass” korupcijas skandālu izmeklēšana procesa virzītājus pacēlusi teju vai nacionālā mēroga slavenību statusā. Saturiski līdzīgas epizodes bijušas Pakistānā, Kenijā, Dienvidāfrikā u. c. – pilnīgas vilšanās elitē apstākļos izmeklētāji (izmeklēšanas tiesneši, prokurori, korupcijas apkarošanas struktūru darbinieki) paši kļūst par politiskām figūrām. Tas, protams, nav pārmetums šiem cilvēkiem, bet tā tam nevajadzētu būt. Ja politiskā sistēma funkcionētu normāli. Citiem vārdiem sakot, “Strīķes fenomens” rāda, ka dažos būtiskos aspektos Eiropas Savienības valsts Latvija ir tuvāka, teiksim tā, citiem pasaules reģioniem.
Pieļauju, ka arī starp tiem, kuri bijušajai KNAB darbiniecei simpatizē, var rasties jautājums, kādēļ viņa izlēmusi nevis nogaidīt līdz nākamajam gadam un kandidēt uz Saeimu, bet iet plūkties ar politiskajiem oponentiem tēmu lokā, kas objektīvi vairāk saistītas ar specifiskiem pašvaldības darba aspektiem (un par kuriem viņai var būt izplūdis priekšstats). Acīmredzot Strīķes uzstādījums būs: ir bezjēdzīgi iesaistīties, piedošanu, vairāksolīšanā par salabotu ielu kilometriem un jaunām darba vietām, ja pati lēmumu pieņemšanas un naudas plūsmu sistēma galvaspilsētā ir ačgārna. Lai tā būtu, tomēr tad ir jautājums, ko jaunu – salīdzinot ar masu mediju jau atklāto – viņa pateiks, turklāt ar pierādījumiem, nevis apgalvojumu līmenī?
Formulēšu citādi: kolēģi žurnālisti, arī Valsts kontrole, ir gadiem un gana rūpīgi Rīgas pašvaldības tematiku šķetinājuši, bet nevarētu teikt, ka šim darbam būtu vērā ņemami panākumi. Kā pret sienu, jo, lai cik tas ciniski skan, pretējā puse arī mācās un kļūst rafinētāka. Līdz ar to Strīķei var nākties apelēt pie sava tēla kā tāda: “Ja es tā saku, tad tā ir.” Noteiktā vēlētāju lokā ar to būs pietiekami. Piemēram, starp tiem, kuri ir noguruši no tā sauktajām vecajām partijām vispār. Šādas noskaņas, lai gan kvantitatīvi grūti nomērāmas, noteikti ir. Te gan Strīķei un viņas domu biedriem nāksies pagrūstīties ar Artusa Kaimiņa komandu, kas, šķiet, arī akcentē korupcijas, nesaimnieciskuma apkarošanas tēmu kā primāro (“pārējos jautājumus risināsim pēc tam…”).
Tas skanēs negribēti ironiski, bet lielā intriga ir jautājumā, vai vienā upē var iekāpt divreiz? Proti, sabiedrības apnikumā par “nerakstītajiem spēles noteikumiem” savulaik savus panākumus kaldināja “Jaunais laiks”. Tas pat nav pārmetums šim politiskajam projektam, tomēr liekas, ka cerības dažādu iemeslu dēļ netika piepildītas. Vai ir iespējams mēģinājums nr. 2? Pieļauju, ka ir. Tas var likties paradoksāli, bet tieši tādēļ, ka kopumā Latvijas sabiedrība dzīvo labāk un nav gluži tā, ka protesta balsojumu var rosināt pilnīgs izmisums. Tas ir vecais stāsts par Lielo franču revolūciju, kas notika situācijā, kad t. s. vidusšķira tieši bija apzinājusies savas intereses, ieguvusi zināmu pašapziņu un labklājību, un nolēma, ka, tēlaini izsakoties, neļaus sev kāpt uz galvas. Protesta balsojums var notikt vai nu tad, kad nav ko zaudēt un sliktāk nevar būt, vai arī tad, kad cilvēki, pat relatīvi pārtikuši, jūtas iestiguši sistēmas radītajā purvā. Protams, ir nedaudz amizanti, ka šajā laukā spēlēt taisās tieši grupa, kas sevi apzīmē kā “konservatīvos”, bet mūsdienu politikā ne tas vien redzēts.
P. S. Strīķes lēmums pēc garāka perioda, kas pavadīts, tiesājoties ar bijušo darba vietu, doties politikā ir zīmīgs arī citā aspektā. Acīm redzot, viņa nedomā, ka jauna KNAB vadītāja atrašana un apstiprināšana, kas sagaidāma tuvākajos mēnešos, biroja darbā kaut ko būtisku mainīs.
