Māris Zanders: Roku plātīšana un dūru vīstīšana – šogad dzirdēsim lielākus “brīnumus” nekā citu reģionālo vēlēšanu reizēs 4
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieļauju, ka vairākums sabiedrības vasaru gaida, cerot uz mazākiem ierobežojumiem un optimistiskāku noskaņojumu vispār, tomēr vērts arī paturēt prātā, ka 5. jūnijā Latvijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Partijas jau sākušas iesniegt kandidātu sarakstus un cenšas pievērst vēlētāju uzmanību ar, kā saka, atpazīstamu uzvārdu iekļaušanu tajos.
Nedomāju, ka vēlētāju aktivitāti samazinās epidemioloģiskā situācija, pat ja tā jūnija sākumā nebūs jūtami uzlabojusies. Ārkārtas vēlēšanas Rīgas pašvaldībā pērn parādīja, ka atbildīgās struktūras spēj organizēt drošu balsošanas procesu, turklāt daudzi no mums ir tā apraduši ar zināma saslimšanas riska fonu ikdienā, ka šis faktors diez vai atturēs piedalīties, ja vien būs motivācija (par motivāciju nedaudz vēlāk).
Tāpat jāņem vērā, ka neatkarīgi no vēl gaidāmajiem Satversmes tiesas lēmumiem saistībā ar sūdzībām par administratīvi teritoriālo reformu vietvaru un ievēlamo deputātu skaits būs mazāks, kas vismaz teorētiski palielina konkurenci un kandidātu aktivitāti.
Skaidrs, ka pandēmija ietekmēs priekšvēlēšanu cīņu saturu. No vienas puses, pie varas jau esošie uz pārmetumiem atbildēs ar roku plātīšanu, norādot, ka lokākās manevra iespējas jau gadu ir visai niecīgas – “visu nosaka valdība Rīgā”.
Daudzos gadījumos tā pat nebūtu jāuztver kā neveiksmīga taisnošanās. Vismaz man ir radies iespaids, ka, piemēram, Rīgas pilsētā tas vien, ka valdošās koalīcijas Rātsnamā un Saeimā ir līdzīgas, neko daudz nepalīdz. No otras puses, uz varu pretendējošie atcirtīs, ka vienalga balsojums novadā X būs balsojums par Krišjāņa Kariņa valdības darbu pandēmijas apstākļos.
Šādā argumentā loģikas maz, tomēr domāju, ka daudziem tas liksies pievilcīgs. Jāpiebilst arī, ka pandēmija dažos jautājumos patiešām samazina jēdzīgu atbilžu iespēju, jo, piemēram, vietvarās, kur liela nozīme tūrismam un viesmīlības pakalpojumiem, atbildēt, kāda šī joma izskatīsies šovasar vai pat pēc gada, kandidātiem būs grūti. Daudzas valstis, kurām šī nozare būtiska, aktīvi strādā, lai to saglābtu (t. s. vakcinēšanās pases utt.), tomēr, atklāti sakot, vismaz pagaidām nezināmo vēl daudz.
Ja neskaita to populisma riska daļu, kas saistīts ar vēlmi pozicionēties žanrā “tu esi par vai pret Kariņa valdību?”, salīdzinoši turīgākos novados klāt nāks vairāksolīšana jautājumos par vietvaras atbalstu uzņēmējiem, ko objektīvi saasina pandēmijas ekonomiskās sekas.
Domāju, ka šogad šajā jomā dzirdēsim lielākus “brīnumus” nekā citu reģionālo vēlēšanu reizēs. Šāda prognoze var likties dīvaina kontekstā ar pirms dažiem teikumiem minēto varas iespēju, tostarp dažādu naudas izmaksu, aizplūšanu “centra” virzienā.
Tomēr pieredze liecina, ka dažkārt jo mazākas iespējas solīto izpildīt, jo krāšņāki solījumi. Domāju, ka kandidātu solījumi virpināsies ap to, kā tieši viņi gādās, lai no Eiropas atjaunošanas fonda miljardiem daļa nonāk konkrētajā novadā, un tas nekas, ka patiesībā pašvaldības nebūs tās noteicējas šajā procesā.
Savukārt tas, par ko visbiežāk kautrīgi paklusēs, ir aprēķins, ka reāli šīs pašvaldību vēlēšanas ir gatavošanās Saeimas vēlēšanām 2022. gada rudenī. Pirmkārt, pašām partijām ir noderīgi tikt skaidrībā ar savām, tā teikt, iekšējām saimniecībām – nezinu nevienu, kurai aizvadītais gads – pusotrs nebūtu bijis bagāts ar iekšēju ņurdēšanu un dūrīšu vīstīšanu.
Ar savu partiju līderiem neapmierinātie rūpīgi sekos pašvaldību vēlēšanu iznākumam, lai neveiksmju gadījumā iegūtu apstiprinājumu tam, ka līderi jāmaina. Savukārt līderi var celt savu autoritāti, kandidātu veiksmes gadījumā norādot, ka šī veiksme ir vēl viens apliecinājums viņu ģenialitātei, tādēļ kurnēšanai partijas iekšienē ir jābeidzas.
Otrkārt, pašvaldību vēlēšanas vienmēr ir laba iespēja parlamentā ievēlētajiem, piepalīdzot partijas biedriem novados, atgādināt par sevi un to, cik ļoti pareizi būs gadu vēlāk viņus atkal pārvēlēt Saeimā. Īsi sakot, publisku izklaides iespēju trūkuma apstākļos pašvaldību vēlēšanas varbūt ieinteresēs pat tos, kuri “normālos laikos” par tādām interesējas maz.
