Māris Zanders: Publiskā politika palēnām dodas vasaras atvaļinājumos… 0
Vasaras atvaļinājumu perioda jēdziens nereti tiek attiecināts arī uz politisko procesu pieklušanu. Zināma taisnība ir – Saeimas deputāti Jāņu priekšvakarā parasti kolektīvi iedzer kausu alus un izklīst atpūtināt spraiga darba novārdzinātos organismus, savukārt ministri un ministriju augstākā ierēdniecība laiku pa laikam klusi tiekas semināros, kas veltīti kārtējam nākamā gada budžetam, lai kārtējo reizi meklētu atbildi uzdevumam, kā izsmērēt plāno sviesta kārtiņu tā, lai kādā vietā neizskatās pavisam piedauzīgi pliki. Ja neskaita šo vingrinājumu, patiešām bezvējš.
Var pieņemt, ka koalīcijas partijām būs kārdinājums pakaulēties ar premjera partiju par atbalstu “Jaunās Vienotības” virzītajam Valdim Dombrovskim, kurš cer strādāt arī nākamajā Eiropas Komisijā, bet tam ir nepieciešams koalīcijas atbalsts. Aizkulišu sarunas liecina, ka visjestrāk šajā aspektā noskaņoti pašmāju liberāļi, kuriem nepieciešams gan papildu finansējums “Attīstībai/Par” (“AP”) kontrolētajai veselības nozarei, gan partneru piekrišana “AP” skatījumam uz Rīgas domē notiekošo.
Un te mēs nonākam līdz jautājumam, vai ierastās kārtības izjukšana galvaspilsētas varas gaiteņos sabojās politiskajiem un saimnieciskajiem aktīvistiem vasaras atvaļinājumu. Piemēram, radot nepieciešamību gatavoties Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām. Ir viedokļi, kas gan balansē uz sazvērestības teoriju sliekšņa, ka ārkārtas vēlēšanas būtu izdevīgas visiem. Gan līdzšinējai domes politiskajai vadībai kā iespēja atbrīvoties no, ja tā var teikt, toksiskākajiem biedriem un paziņot, ka ir sākusies “jauna, skaista dzīve”, gan līdzšinējai opozīcijai, kas galu galā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās solīja “gāzt Nilu”, un izskatītos savādi, ja nu varas maiņas iespēju neizmantotu.
Un te pat nav runas par to, ka ārkārtas vēlēšanas nozīmētu nepieciešamību mobilizēt prāvus finanšu resursus. “Saskaņai”, lai panāktu, ka kosmētiskais remonts izskatās pēc kapitālā, būtu nepieciešams doties uz ārkārtas vēlēšanām ar jaunu līderi Ušakova un Vjačeslava Dombrovska vietā, bet tas nav viegls uzdevums. Savukārt daļai pašreizējās opozīcijas situācija Rīgas domē, kad jaunievēlētais mērs Dainis Turlais (vai jebkurš cits) karājas mata galā, ir izdevīga, lai, atvainojos, tirgotu savus balsojumus un neuzkrītoši gūtu labumu no “Saskaņas” un “Gods kalpot Rīgai” ietekmes mazināšanās, pašiem lieki nerēgojoties publiskajā telpā un neuzņemoties atbildību par galvaspilsētā notiekošo. Tādēļ pieņemu, ka arī vasaras plaukuma apstākļos mēs laiku pa laikam redzēsim it kā dramatiskus sižeta saasinājumus Rīgas Rātsnamā, bet ne kulmināciju.
Šī ir situācija ar “KPV LV” frakciju Saeimā, kas it kā nebūtu triviāls jautājums, jo runa ir par valdošo koalīciju. Tiek piesaukti dažādi katalizatori, teiksim, vēl kādas partijas politiķu nedienas attiecībās ar tiesībsargājošajām iestādēm. Man tomēr šķiet, ka vasara paies, nervozākiem vai tālredzīgākiem “KPV LV” deputātiem Saeimā pabeidzot jau pavasarī uzsākto jauna politiskā jumta meklējumus, tātad, ja – runāsim tieši – Jaunās konservatīvās partijas (JKP) frakcija papildināsies ar jauniem biedriem, tad tas varētu būt rudenī. JKP politiskā svara palielināšanās, protams, būtu nozīmīgs pavērsiens, tomēr par sekām pāragri spriest.
Kopumā politiķi, viņus kontrolējošie un apkalpojošie nevar nesaprast, ka arī Latvijas sabiedrības politiski aktīvākajai daļai pēdējie mēneši ir bijuši piesātināti (Valsts prezidenta, Eiropas Parlamenta vēlēšanas utt.) un mobilizācijas resurss ir tuvu izsīkumam. Cita lieta, ka dažādu nokrāsu aktīvistu vēlme vasarā atvilkt elpu ir izdevīga, lai nokārtotu jautājumus, kuriem plosīšanās sociālajos tīklos, piketi un mediju uzmanība ne tikai nav nepieciešama, bet pat nevēlama. Tādēļ var teikt, ka publiskā politika palēnām tiešām dodas vasaras atvaļinājumos, nepubliskā – turpina burbuļot un nedaudz smirdēt.