Māris Zanders. Politiskā sīknauda plēš kabatu 3
Nesen iznākušajā profesores Janīnas Kursītes darbā “Zīmju valoda: latviešu žesti” ir kāds trāpīgs Alsungā pierakstīts cilvēka raksturojums: “Tur jau nekāds brūtgāns nav, tik tāds knaibulis. Ieknieb vienai, ieknieb otrai, nekāds ņēmējs nav” (89. lpp.). Šī “knaibīšanās”, sīkmanība ir pārņēmusi mūsu politisko vidi. Pārcilājam prātā, kādas ziņas saņemam no šīs vides: viens ne tā paskatījies uz otru, vēl kāds citam kaut ko ne tā pateicis, nu tik komentēs, prasīs izvērtēt. Ar politiskām debatēm maz saistītas atraugas un gārdzieni sociālajos tīklos pretendē kļūt par “ziņu”. Un, ja iedzīvotāju vērtējums valdības darbam (domāju gan, ka atbilžu sniedzēji sevišķi nešķiro dažādus varas atzarus) turpina pazemināties (šonedēļ publicētie “Baltic International Bank” Latvijas barometra dati), tad tās ir sekas ne tikai juceklim ar nodokļiem pērnā gada nogalē, bet arī rāda, ka cilvēki jūt šo sīkumainību, seklumu.
Par to visu varētu pasmīnēt, ja vēsture neatgādinātu, ar ko šāda utošanās var beigties. Iespējams, šogad netiktu pieminēta boļševiku apvērsuma Krievijā simtgade, ja toreizējā Pagaidu valdība nebūtu tērējusi laiku tādiem “svarīgiem” jautājumiem kā, piemēram, cik kuram ministram pienākas vietas valdības ložā operā vai ar kādiem karodziņiem valdības locekļi var dekorēt savus dienesta spēkratus. Tas, protams, ir riskants salīdzinājums, tomēr līdzīgais abās situācijās ir nespēja pareizi novērtēt situāciju.
Mēģināšu tēzi izvērst. Politiķi klaunādes uzturēšanā labprāt vaino medijus, kuri, redz’, paģērot skandālus un neņemot pretī neko nopietnāku. Negrasos medijus aizstāvēt, tomēr mana subjektīvā pieredze vedina sacīt, ka pašās politiskajās aprindās vairāk par savstarpēju apmainīšanos ar kodieniem un mēģinājumiem uzkāpt otram uz kājas nekas nenotiek. Nav tā, ka būtu ideoloģiskas, saturiski nozīmīgas debates, tikai tie sliktie mediji tās ignorē. Savukārt uz jautājumu, kas ir šādas relaksētas mīcīšanās un slinkas apsvaidīšanās ar dubļiem pamatā, man liekas, ka atbilde meklējama apbrīnojamā pārliecībā, ka “gan jau kaut kā”. Par spīti nebeidzamajām runām par Kremli, kā reāls drauds Krievija uztverta netiek, jo a) Latvijas piederība NATO un ES iemidzina; b) vismaz daļa no Latvijas politiskās elites ir tik lokana, ka paļaujas uz iespēju vajadzības gadījumā “konstruktīvi vienoties” ar kaimiņvalsti. Ekonomikā arī “gan jau” – neļaus tak’ Rietumi mums pilnīgi izjukt pa vīlēm. Jā, vēlētāji izturas nejauki, tas nav patīkami, tomēr kopumā stresa nav. Un, ja stresa nav, var arī politiku samainīt pret “knaibīšanos”, viedokļu cīņu pret dzēlībām.
Bioloģijā ir partenoģenēzes jēdziens. Tas ietver arī situācijas, kad kaut kādu iemeslu dēļ konkrētās sugas mātītes vai tēviņi nonāk situācijā, kad pretējā dzimuma nav un tad pamanās radīt pēcnācējus arī bez pretējā dzimuma līdzdalības. Tas novērots, piemēram, starp dzīvnieku utīm. Bioloģija arī saka – ja vide ir pārāk saudzējoša, gēnos uzkrājas mutācijas…
Ir viedoklis, ka mēs dzīvojam pēc-ideoloģiju laikmetā, politiskā “rasola” ērā, kad izšķiroši ir nevis uzskati, bet prasme reaģēt uz “šodienas ziņu”. Var jau būt, bet paraugāmies, ar ko tas ir jau beidzies dažviet Rietumos. Pseido kreisie un pseido labējie tikmēr “knaibījās”, kamēr vēlētājiem tas apriebās un negaidīti liela daļa nobalsoja tā, kā nu nobalsoja. Ilgstoši nevar patērēt produktu, par kuru saka “ne cepts, ne vārīts” – apnīk un var pat kaitēt veselībai.
Pretarguments skan, ka skaidrākas politiskās līnijas palielināšot spriedzi. Un šī pašreizējā šļura spriedzi mazina? Turklāt savos uzskatos patiesi politiķi (ja vien neiebrauc fanātisma grāvī) attiecībās ar oponentiem pat ir korektāki, jo viņi strīdas par uzskatiem, nevis meklē iespēju “iekniebt”. Īsi sakot, ja nebūs īstas politiskās cīņas, alerģija pret varu tikai pastiprināsies.
