Māris Zanders par Valsts prezidenta ievēlēšanu: “Publika var rēķināties ar gana ilgu šovu” 45
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neraugoties uz premjera publiski pausto pārliecību, ka koalīcijai ir jāspēj vienoties par vienu kandidātu uz Valsts prezidenta posteni, politiķu un ekspertu teiktais liecina, ka ar vienu balsojumu šajā jautājumā nepietiks. Patiesībā gan te nekādu pretrunu nav, jo arī kopīgajā preses konferencē 19. aprīlī nedz Kariņš, nedz Levits neteica, ka kompromiss par vienu kandidātu jāpanāk tieši līdz pirmajai balsošanas kārtai.
Lai kā arī būtu, publika var rēķināties ar gana ilgu šovu, un šajā kontekstā rodas vairāki jautājumi.
Pirmais. Ir viedoklis, ka jebkurai parlamentā pārstāvētai partijai, ja tās ambīcijas ir lielākas par vienkārši “sēdēšanu Saeimā”, ir teju vai goda lieta izvirzīt savu kandidātu, pat saprotot, ka ievēlēšanai vajadzīgo atbalstu šī persona nesaņems. Tā varētu būt, un vēl vairāk. Pat ja aplūkojam tādu klasisku divpartiju valsti kā ASV, redzam, ka uz prezidenta posteni regulāri kandidē ne tikai demokrāti un republikāņi, bet arī zaļie, Libertariāņu partija, Reformu partija un Konstitūcijas partija (par kuru esamību, pieļauju, pašu amerikāņu vairākums nemaz nezina).
Tātad tas, ka, lietojot Levita apzīmējumu, arī “valstiski domājošā opozīcija” varētu virzīt savus kandidātus, ir saprotami. Vienlaikus te parādās pretruna. Ja partija virza savu kandidātu, apzinoties, ka šī persona par prezidentu nekļūs, jāsecina, ka konkrētajam politiskajam spēkam ir svarīgi izmantot iespēju, lai vēlreiz atgādinātu sabiedrībai savas ideoloģiskās vērtības.
Ja tā, tad arī skaidrs, ka šāda kandidāta gadījumā ir bezjēdzīgi virināt muti ap un par tik iecienīto formulējumu, “lai ir visas tautas, nevis vienas/dažu partiju prezidents”. Īsi sakot, ja vien kandidāts nav meklēts tā, lai konkrētais cilvēkbērns būtu maksimāli izplūdis un neskaidrs savos izteikumos un uzskatos, nav tādas dabas parādības kā “visas tautas prezidents”. Tāds nebija Bērziņš un Vējonis, tāds nav bijis Levits un potenciāli nebūtu arī Pīlēns, turklāt tas nav pārmetums nevienam no šiem cilvēkiem. Katram ir bijuši un būs savi atbalstītāji un savi oponenti. Jāpiezīmē, ka pat diezgan populārā ideja par “visas tautas” vēlētu prezidentu šajā ziņā neko nemainītu, jo, lai cik banāli tas skan, visiem labs nebūsi.
Otrais. Šis droši vien izskanēs nejauki, bet ir vērts atcerēties, ka kandidēšana – pat ja apzinies tās rezultātu – ir izdevīga no personīgā PR viedokļa. Nākamgad gaidāmas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, papildu bezmaksas atpazīstamība par ļaunu nenāks. Piezīmes mērķis nav panākt, lai lasītāji kļūst aizdomīgi pret kandidātiem. Vienkārši, ja jūs vispār kaut cik interesē politika Latvijā, ir vērts paklausīties, ko saka arī kandidāti ar minimālām izredzēm, jo tāpat vien neviens uz skatuves nekāpj, lai pēc dažām nedēļām no tās nokāptu. Te kā piemēru var minēt pašreizējo zemkopības ministru, kurš, atgādināšu, 2019. gadā kandidēja uz valsts pirmās amatpersonas vietu (saņēma 24 balsis “par”).
Trešais. Jau minētā preses konference 19. aprīlī. Levits: “Es domāju, ka valsts prezidenta ievēlēšana ar vairākumu, kur izšķirošo lomu spēlē prokremliskās partijas, šajā situācijā nav pieļaujama, jo tas būtu pilnīgi nepareizs signāls, tas būtu bīstams signāls gan mūsu sabiedrībai, gan arī mūsu sabiedrotajiem”. Kariņš par Pīlēnu: “.. kurš ir absolūti gatavs arī rēķināties ar balsīm, kas diemžēl ir prokremliskas.”
Vispār nav īsti demokrātiski, manuprāt, šādi formulēt – “ja tu neatbalsti mani, tu esi prokremlisks” (piemēri šādai politiskajai retorikai ārpus Latvijas – ja tu kritizē Izraēlu, tu esi antisemīts; vai nu Makrons, vai Lepēna, citu variantu nav). Tomēr mani vairāk interesē jautājums, kas ir “prokremlisks”. Neviens deputāts, kurš pie pilna prāta, publiski nepaudīs atbalstu Krievijas agresijai pret Ukrainu. Politiķa patiesais viedoklis paliek minējumu un aizdomu kategorijā, un tādu lietot it kā nebūtu korekti.
Ja pareizi saprotu, “prokremliska” ir nostāja, kas mēģina mīkstināt izlēmīgāku politiku, piemēram, valsts valodas vai Krievijas Federācijas pilsoņu Latvijā statusa jautājumu. Un es piekrītu. Ķeza ir tā, ka, manā skatījumā, Kremlim tā agresijā pret Ukrainu un demokrātiju vispār izšķiroši svarīgi ir sabiedrotie, piemēram, Ķīna. Un tagad paskatāmies, kādi tautas priekšstāvji ir šā gada 30. martā (!) izveidotajā “deputātu grupā sadarbības veicināšanai ar Ķīnas parlamentu” (pati ideja par šādu grupu ir absurda, jo autoritārās valstīs ir tikai “parlamenti”, nevis parlamenti)? Atbilde: cilvēciņi no visām partijām Saeimā.
Līdzīgi kā tikpat absurdā grupā, kas vēlas sadarboties ar “parlamentu” Saūda Arābijā. Neredzu loģiku: lamāt impērisko un autoritāro Krieviju un ignorēt cilvēktiesību pārkāpumus, agresīvu ārpolitiku un Ukrainas neatbalstīšanu citās valstīs.
