Māris Zanders: Pagaidām smieklīgi, bet drīz nebūs 1
Par Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanām kā vēlamu vai vismaz reālu risinājumu pēdējo nedēļu laikā ir izteikušies gan Jānis Urbanovičs (“Saskaņa”) un Oļegs Burovs (“GKR”), gan Vilnis Ķirsis (“JV”) un Sandis Riekstiņš (JKP). Tātad būs ārkārtas vēlēšanas?
No vienas puses, jāņem vērā, ka šādi izteikumi var būt spiediena izdarīšana uz citām politiskajām grupām – sak’, mēs no ārkārtas vēlēšanu iespējas nebaidāmies, tādēļ nedomājiet mūs varas dalīšanā kaut kā apbižot. Turpinot loģisko ķēdīti – ja ārkārtas vēlēšanu iespējamības piesaukšana ir plaši lietots spiediena instruments, var secināt, ka patiesībā runātāji nemaz tik ļoti pēc šīm vēlēšanām nealkst.
No otras puses, ārkārtas vēlēšanas Rīgas pašvaldībā paver iespējas daļai politiskā planktona iemītnieku.
Gan ļaudīm “Saskaņā”, kuriem nobriedušas savstarpējas pretenzijas, gan ļaudīm t. s. latviskajās partijās, kuru ambīcijas nav apmierinātas. Visbeidzot par ārkārtas vēlēšanām savs vārds būs sakāms arī parlamentam, un tā būtu perfekta iespēja Saeimas apdzīvotājiem, pašiem ne ar ko neriskējot, gari un plaši izrunāties. Tātad, lietojot ekonomiskas kategorijas, pieprasījums tomēr ir.
Savi argumenti ir arī politiskajām grupām, kas ārkārtas vēlēšanas nevēlas. Starp argumentiem var būt ļoti specifiski – piemēram, Nacionālo apvienību droši vien ārkārtas vēlēšanas neiepriecinātu kontekstā ar to, kas notiek ar apvienības kandidātu mēra amatam iepriekšējās vēlēšanās Baibu Broku. No plašāka konteksta viedokļa jēdzīgs arguments ir tas, ka diez vai nākamā RD (pēc ārkārtas vēlēšanām) izskatītos kardināli atšķirīga no pašreizējās.
Paliek jautājums: kāds visām šīm burvīgajām kombinācijām un spēlītēm ir sakars ar pašu rīdzinieku interesēm? Grūti tādu atrast.
Ja mēģinām paraudzīties uz situāciju no pilsētnieku viedokļa, apsvērumi ir citi, lai gan arī tie nedod viennozīmīgu atbildi par labāko risinājumu. No vienas puses, dzīve galvaspilsētā, kā saka, nav apstājusies tikai tāpēc, ka nav skaidrības par RD vadību.
No otras puses, neskaidrības periods, ja tāds ieilgst, vienmēr pārvaldes struktūrām rada lielu kārdinājumu vai nu ķerties pie taktikas “kas guļ, tas negrēko” (t. i., drošības labad darīt maksimāli maz), vai arī pie taktikas “pēc mums kaut grēku plūdi”. Rīdzinieku var neinteresēt politiskie manevri, tomēr abu taktiku rezultāti agri vai vēlu skar arī viņu, tādēļ pilnīgi ignorēt politisko jezgu RD arī nevar.
Ar šādu savstarpēji pretrunīgu un bieži kaitinošu argumentu bagāžu mēs varam arī nonākt pie varbūt nedaudz negaidīta jautājuma: kādas vispār ir Ministru kabineta un tā pārziņā esošo iestāžu reālās iespējas vajadzības gadījumā iejaukties? Es šeit nedomāju līdz nelabumam apspriesto jautājumu, ko var un ko nevar atlaist vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs.
Runa ir par to, vai ir un, ja ir, kāda ir nozaru ministriju – vienalga, Veselības, Labklājības u. c. – ietekme uz pašvaldības pārziņā esošo slimnīcu, sociālās aprūpes, izglītības iestāžu utt. darbību. Ja šādas ietekmes nav, tad diezgan garlaikojošā, atvainojiet, ņemšanās Rātsnamā rada daudz interesantāku jautājumu par to, vai nacionālā līmeņa varai ir juridiski korekts plāns “B” gadījumiem, kad tā vai cita pašvaldība to vai citu iemeslu dēļ funkcionē ar grūtībām. Citiem vārdiem sakot, tas vairs nav stāsts tikai par Rīgu.
Skaidrs, ka tas vien, ka Rīgas pašvaldībā politiskās grupas nedaudz aizspēlējušās, nav iemesls, lai mainītu normatīvo regulējumu pašvaldību neatkarības samazināšanas virzienā. Tomēr vienlaikus mani kā mierīgo civiliedzīvotāju nedaudz tracina situācijas, kad nacionālā līmeņa pārvalde “pauž bažas” un gatavību “rūpīgi sekot un vērtēt”, bet apgalvo, ka reāli un kaut cik operatīvi neko pašvaldībā ietekmēt nevar.
Formulēšu citādi: tas, ka pašvaldību līmenī politiķi savstarpējas tirgošanās ziņā un gatavībā viens otru “gāzt” dažkārt pārspļauj nacionālo līmeni (atcerēsimies kaut sižetus Daugavpilī, Jūrmalā, Talsos u. c.), var krist uz nerviem, bet ne vairāk. Tomēr nevajadzētu būt tā, ka pārējā, daudz lielākā publikas daļa ir spiesta bezspēcīgi noskatīties šajās dažu desmitu cilvēku izklaidēs.
