Māris Zanders: No politisko aprindu rosības varbūt kāds labums atlēks arī vēlētājiem 1
Nav grūti iedomāties vēlētāju, kurš, vērojot jaunās valdības tapšanas procesu, secina, ka a) šāds “cirks iespējams tikai pie mums”, b) tik neviendabīga koalīcija “ne ar ko labu nebeigsies”. Dažas piezīmes balstītas citu valstu pieredzē.
No ierindas pilsoņa racionālās domāšanas viedokļa uzņemties vadīt šādu raibumu var tikai vai nu ļoti godkārīgs un pašpārliecināts, vai arī diezgan neapdomīgs cilvēks. Īpatnība ir tāda, ka politikā šāds pragmatisms vai, labāk būtu teikt, pašsaglabāšanās instinkts ne vienmēr ir iespējams.
Piemēram, Spānijā šobrīd ir mazākuma valdība un sociālistiem, lai dabūtu cauri kaut vai budžetu, ir jāmeklē atbalsts ne tikai kreisāk noskaņotā “Podemos” vai puslīdz jau pierasto basku pārstāvju, bet arī nokaitināto Kataloniju pārstāvošo deputātu vidū. Diez vai premjerministru Pedro Sančesu šī situāciju iejūsmina. Bet kādi viņam bija alternatīvie varianti, kad jūnijā negaidīti pašiem demisijas prasītājiem par Marjano Rahoja (konservatīvā Tautas partija) kabineta atkāpšanos nobalsoja pietiekams skaits tautas priekšstāvju? Atteikties no iespējas izveidot kaut vai mazākuma valdību? Kā saka, normāls cilvēks atteiktos, bet politikā ir ļoti riskanti izvēlēties gaidīt sev maksimāli izdevīgu situāciju, jo kavēšanos izmantos citi un otras iespējas var nebūt.
Cits piemērs. Pēc vēlēšanām Itālijā šā gada martā M5S (“Piecu zvaigžņu kustība”) varēja ierasti paziņot, ka tad, ja tai nav izdevies iegūt tādu vairākumu, kas ļautu veidot tādu valdību, kādu tā vēlas, tā kārtējo reizi paliek malā. Tomēr šīs grupas politiķi saprata, ka “labāk zīle rokā”, ka vēlētāji šo ambiciozo uzstādījumu var sākt uztvert kā izvairīšanos no atbildības, tādēļ nu Itālijā ir, formulēsim tā, diezgan īpatnēja koalīcija, un principā M5S riskē, ka tās elektorāts koalīcijas partnera “Līgas” izgājienus var arī nesagremot. Tādēļ es nebrīnos par tiem jaunievēlētajiem politiķiem Latvijā, kuri pieteikuši sevi premjera amatam, pat pašiem apzinoties, kādu dzīvi sev sagādā.
Lūgums saprast pareizi: man par šiem cilvēkiem sirsniņa nesāp; runa ir par politikas specifisko loģiku.
Ir dzirdēta arī tēze, ka tik plaša koalīcija nozīmē, ka tajā iekļāvušās partijas nespēs pildīt savus priekšvēlēšanu solījumus (protams, pieņemot, ka tie vispār doti pilnā nopietnībā). Tā ir, tomēr, manuprāt, lielākais risks kādai partijai ir nevis kāda solījuma neizpildīšana, bet situācija, ja notiek kaut kas pilnīgi pretējs šīs partijas iepriekš paustajam. Izklausās ciniski vai arī pārāk teorētiski, bet te kā piemēru var minēt britu liberālo demokrātu atrašanos vienā koalīcijā ar konservatīvajiem Deivida Kemerona pirmās valdības laikā. Liberāldemokrāti smagi cieta vēlāk vēlēšanās ne tik daudz tāpēc, ka neizdarīja kaut ko no solītā, bet tāpēc, ka nespēja apturēt tādas reformas augstākajā izglītībā, kādas pirms tam bija zvērējuši nepieļaut.
Latvijas kontekstā – “konservatīvajiem” lielāka nelaime būtu nevis kāda viņu ekonomiskā solījuma neizpildīšana, bet gan – ja valdības, kurā JKP atrastos, laikā būtu skaļi korupcijas skandāli. Citiem vārdiem sakot, koalīcijās neizbēgamie kompromisi partijām var kļūt nāvējoši tad, ja to dēļ zūd ticība vienai divām tēmām, ar kurām konkrētā partija asociējas. Un otrādi. Var skeptiski izturēties pret t. s. viena jautājuma partijām, bet, ja tām šajā viņu jautājumā speciāli nekāpj uz varžacīm, tās parasti ir elastīgi partneri (te kā piemēru var minēt ungāru minoritāti pārstāvošās politiskās grupas Slovākijā).
Lai kā šobrīd izskatās koalīcijas tapšana, principā tāda ir funkcionēt spējīga un pat nesavārītu pārāk lielas ziepes. Ar diviem nosacījumiem. Pirmais – mācēt sajust robežu starp sevis uzlielīšanu (bez tās neiztikt, neceriet…) un otra pazemošanu, iedzīšanu stūrī. Otrais – sajūsmā par to, ka izdevies radīt valdību, neaizmirst (informēt, izskaidrot, debatēt) parlamentā ievēlētos kolēģus. Ja šie nosacījumi tiks ievēroti, tad no politisko aprindu rosības varbūt kāds labums atlēks arī vēlētājiem.
