Māris Zanders: Modrība un paranoja nav viens un tas pats 38
Politikā nenoliedzami pietrūkst spējas, paraduma, ko nereti apzīmē ar vārdkopu “saukt lietas īstajos vārdos”. Vienlaikus ar šo rīku jārīkojas uzmanīgi, un viens piemērs šai tēzei ir vieglums, ar kādu publiskajā telpā tiek lietots jēdziens “Krievijas ietekmes aģents”. Vai “hibrīdkarš”.
Šādā kontekstā negrasos norāt Saeimas deputātu Jāni Dombravu par viņa izteikumiem intervijā sabiedriskajai televīzijai vakar, vienīgi atgādināt Jānim dažas sekas “Krievijas ietekmes aģentu” teju vai visuresamības un apbrīnojamās ietekmes Latvijā piesaukšanai.
Cilvēkiem ir raksturīgi šķendēties – dažkārt pamatoti, citreiz ne sevišķi. Par politiķiem, jauno paaudzi, ierēdņiem, kaimiņiem. Galu galā par valsti vispār. Jo dedzīgāka un izplatītāka šķendēšanās, jo, protams, nomācošāks veidojas priekšstats par tagadni un nākotni, kas savukārt, izdevīgi tiem, kuriem parocīgāk, ka cilvēki Latvijā ieraujas savā privātajā dzīves telpā un par kopīgām interesēm negrib dzirdēt. Tā ir. Bet, ja mēs sāksim šo šķendēšanos interpretēt kā hibrīdkara elementu, ko īsteno Krievijas ietekmes aģenti, tad agri vai vēlu mums būs jāsāk skatīties ar aizdomām uz nebūšanu kritizētājiem vispār – medijiem, godprātīgiem politiķiem vai nevalstisko organizāciju aktīvistiem utt.
Un tā virpinot šo tēmu, mēs viegli varam nonākt līdz absurdam, kura ietvaros kāds apgalvo, ka paši aicinātāji nešūpot laivu, jo šūpošana ir izdevīga Krievijai, ir Krievijas ietekmes aģenti, kas šādi smacē informācijas un izteikšanās brīvību. Un vēsture vispār liecina, ka tā sauktās piektās kolonnas aizrautīga meklēšana bieži beidzas ar to, ka šajā kolonnā izrādās iekļautas arvien jaunas grupas, kurām ķildojoties par tēmu “uz kādām dzirnavām ūdeni lejat?!”, neievērotas paslīd garām kādas tiešām nozīmīgas epizodes vai tendences.
Aizraušanās ar aģentiem un hibrīdkaru var apgrūtināt kādu lēmumu vai procesu izprašanu un savlaicīgu reaģēšanu. Vienkāršoti izsakoties, nav mūsu pašu interesēs, ja kādā cūcībā mēs saskatām Krievijas ietekmes aģentu pēdas, šāds redzējums mūs apmierina, un mēs, drūmi galvas šūpojot, liekamies mierā, jo ko tu Maskavai padarīsi. Lai gan patiesais iemesls cūcībai var būt kāda neprofesionalitāte, shēma tālākai privāta labuma gūšanai, prasta politiska greizsirdība vai vēl citi cēloņi. Atšķirībā no bezspēcīgas nopūtas par Maskavas roku, pret šādiem iemesliem mēs varam vismaz kaut kā vērsties.
Jāpatur prātā arī tas, ka, ja kāds it kā apsūdzoši, draudīgi skanošs jēdziens tiek lietots pārmērīgi bieži un bez pierādījumiem, tas cilvēku uztverē zaudē savu asumu, mēs pie tā pierodam kā informatīvā trokšņa vienas no sastāvdaļām. Domāju, ka mēs jau to redzam pārāk devīgi bārstīto Krievijas draudu gadījumā, tas pats var attiekties uz ietekmes aģentiem.
Tie, kuri dzīvojuši okupācijas periodā, atcerēsies, ka tolaik aktuāls bija jautājums, kurš paziņu lokā varētu būt aģents, tikai tolaik bija runa par ziņotājiem. Pilnā krāšņumā šo situāciju nepaguvu izbaudīt, tomēr pieļauju, ka gaisotne bija diezgan saindēta. Cilvēku savstarpējās attiecības saēdošas aizdomas, droši vien nereti nepamatotas un attiecīgi netaisnas pret kādu. Tomēr tā laika situācijā šāda reakcija bija pamatota, jo to noteica ļoti nepārprotama, ikdienišķa pašsaglabāšanās instinkta nepieciešamība.
Šodienas Latvijā tik traki, par laimi, nav, līdz ar to mēs varam pret “ietekmes aģentu”, “hibrīdkara” tēmu izturēties aukstasinīgāk un racionālāk. Kā piemēru varu minēt šādu hipotētisku situāciju. Nav problēma, ja kāds cilvēks vai personu grupa pauž eiroskeptiskus uzskatus – tādas ir viņu tiesības, un galu galā mūsdienu Rietumi patiešām gādā par bagātīgu augsni kritikai. Tātad nav automātiski jāpasludina šādi cilvēki par Krievijas ietekmes aģentiem, jo viņi, rau, apšaubot mūsu ģeopolitisko orientāciju. Cita lieta, ja kā vienīgā alternatīva tiek deklarēta orientēšanās uz Krieviju. Precīzāk sakot, arī šāds viedoklis vēl nav pamats, lai kādu ierindotu piektajā kolonnā, – par to runāt var sākt tad, ja viedoklis tiek spītīgi uzturēts, vienlaikus atsakoties iesaistīties diskusijā par to ar pretēju domu paudējiem, ja tas tiek uzturēts arī tad, kad viedokļa pamatošanai izmantotie argumenti diskusiju ietvaros ir skaidri atspēkoti. Visbeidzot, būtiskāk par vēršanos sev apkārt ar ērgļa skatienu, meklējot kārtējo ietekmes aģentu, ir tas, cik pārliecinoši ir mūsu pašu argumenti un principi.
Turpmāk katru ceturtdienu Māra Zandera komentārs laikrakstā “Latvijas Avīze” un portālā LA.lv.
