Māris Zanders: Kultūrkaru “burbuļi” – te Kariņš kaut ko ne tā parakstījis, te kāds kaut ko ne tā izpaudies sociālajos tīklos 43
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažkārt uzjautrināts, dažkārt sarūgtināts pamanu, ka debates starp t. s. liberāļiem un t. s. konservatīvajiem Latvijā atkal un atkal savērpjas ap tēmu, ko vispārināti var apzīmēt kā seksuālo minoritāšu vieta. Te premjers Krišjānis Kariņš kaut ko ne tā parakstījis, te kāds kaut ko ne tā izpaudies sociālajos tīklos (abos, kā saka, virzienos)… Apzinos, ka dzīvoju savā “burbulī”, tomēr tas nemaina apgalvojumu: manā “burbulī” t. s. kultūrkaru debates notiek par citiem jautājumiem, un, ticiet man, tās nav mazāk asas. Turklāt man tās šķiet ne mazāk būtiskas.
Lai apgalvojums būtu pamatots ar piemēriem un teksts neizplūstu, vienkārši minēšu manā redzeslokā nonākušas publikācijas apmēram viena 2021. gada mēneša laikā. Publikāciju būtības izklāsts, protams, subjektīvs.
“The Gurdian” 27. jūnijs. Vai tas, ka kādas grāmatas autors privātajā dzīvē ir uzvedies kā pilnīgs ķēms, nozīmē, ka šādu grāmatu labāk neizdot? Pēdējo gadu laikā parādās arvien vairāk piemēru tam, ka izdevēji domā tieši tā. “Aeon” 27. maijs – tas pats attiecas uz mākslu.
Spriežot pēc diskusijām, ko raisīja no seksuālās uzvedības viedokļa visnotaļ vaļīgā klasiķa Gogēna izstāde 2019. gada Londonas Nacionālajā galerijā, ir kuratori un skatītāji, kuri uzskata, ka cenzūra ir pamatota. Un ko darīt, jautā publikācijas autors, ar Ticiāna gleznoto sengrieķu sižetu par Eiropas izvarošanu? Vai tā ir nepieļaujama seksuālas vardarbības eksponēšana?
Savukārt “Tablet” 14. jūnijā apcer tēmu, vai māksla var atļauties ignorēt sociālpolitiskās aktualitātes, būt “bez pozīcijas”. “Noēma” 22. jūnijā, analizējot Vinstona Čērčila tēlu, reflektē par to, vai var vērtēt kāda valstsvīra uzskatus atrauti no viņa dzīves laika vēsturiskā konteksta.
“First Things” 21. jūnijā jautā, vai angļu literatūras kursi Rietumu augstskolās nav paši sev, kā saka, iešāvuši kājā, cenšoties savu disciplīnu piesātināt ar dažādām teorētiskām konstrukcijām un atsakoties no “reakcionārās” pozīcijas, ka literatūra pirmkārt ir estētisks un emocionāls baudījums?
“Nautilus” 2. jūnijā. Kāda ir cena, ko samaksā kopumā kolēģu cienīts zinātnieks par kādu ekstravagantu apgalvojumu? Piemēram, vai pazīstamais astrofiziķis Avi Loebs ir pelnījis ignorēšanu pēc tam, kad acīmredzot sarunāja niekus par starpzvaigžņu objekta Oumuamua saikni ar citplanētiešiem? Savukārt “Foreign Policy” 28. maijā pārdomā, kāpēc domnīcas ir politizējušas, kā tas ietekmē to reputāciju un sabiedrības attieksmi pret ekspertu viedokli.
Atkārtošu – tās ir viena cilvēka pamanītas publikācijas viena mēneša laikā, tātad patiesībā tēmu un tajās iesaistīto loks ir daudz plašāks. Ak, jā – rekomendēju pašmāju t. s. konservatīvajiem, kuriem tā riebjas Frankfurtes skolas “kultūrmarksisti”, publikāciju “The Hedgehog Review” 25. jūnijā. Tā veltīta šim virzienam pieskaitāmo intelektuāļu sarūgtinājumam, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados saskaroties ar studentu kreiso “aktīvistu” neiecietību un cietpaurību. Pasaule nav melnbalta.
Lai cik relatīvi būtu šie apzīmējumi, piekrītu, ka pastāv domstarpības starp liberālāk un konservatīvāk noskaņotiem cilvēkiem, tomēr, manuprāt, nav pareizi tās reducēt uz dažām tēmām. No ilgtermiņa viedokļa varbūt svarīgāka tēma par to, ko kurš politiķis vai “sabiedrībā pazīstama personība” paudusi, ir, piemēram, tas, vai un cik lielā mērā studentu politiskie uzskati var ietekmēt mācību saturu un procesu augstskolās.
Lai gan uzskatu sevi par liberāli, man nav, teiksim, saprotams, kādēļ ASV universitātēs tiek sacūkotas vai pat likvidētas antīkās pasaules studiju programmas tikai tāpēc, ka tās pārāk daudz nodarbojoties ar “baltajiem vīriešiem”.
No otras puses, lai gan es nekad neatbalstīšu primitīvus uzbrukumus kādai no konfesijām, man neliekas pareizi, ka ar saukli “katram sava taisnība” tiek mazināta dabaszinātņu pierādījumu sistēmā balstītas domāšanas vieta mūsdienu sabiedrībā.
Precīzāk sakot, nav no svara, ko tieši es domāju, – par šīm tēmām diskutē tūkstošiem par mani gudrāki ļaudis pasaulē (labi, lai būtu, ka specifiski manā “burbulī”), un tās ir svarīgas tēmas, tāpat kā bioētika, klimata pārmaiņas, tehnooptimisms un vēl daudzas citas.
