Māris Zanders: Kāds būs Raimonda Vējoņa nospiedums? 1
1767. gadā Leipcigas universitātē studējošais Gustavs Bergmanis, nespējot paciest nievas par studentiem no Livonijas, izsauc uz dueli citu studentu, kādu Johanu Volfgangu fon Gēti. Un ievaino Gēti augšdelmā. Ja Bergmanis būtu bijis asinskārāks vai prasmīgāks… Melnā humora tradīcijās ieturētais vēsturiskais piemērs te lietots, lai iezīmētu nejaušības lomu vēsturē, to skaitā vēsturiskajā nospiedumā, kādu atstāj vai neatstāj konkrētas personas.
Kāds būs Raimonda Vējoņa nospiedums?
Šādu novērtējumu veikšanu ļoti apgrūtina tas, ka paralēli publiskajai ir arī aizkulišu politika, kam gan ir nelāgs skanējums, bet kas patiesībā ir normāla politiskā procesa sastāvdaļa. Savukārt šī politikas neredzamā daļa nozīmē, ka ārpus ļoti labi informētu cilvēku loka neviens nezina ne par iespējām, kas palaistas garām, ne par rīcību, kas bijusi noderīga un pareiza, bet nav, kā saka, skaļi afišējama. Var tikai minēt par kompromisiem, kam piekrists, par to, cik no tiem bijuši attaisnoti un cik ne. Šī tēze attiecas faktiski uz visām augstām amatpersonām, un te izņēmums nav nedz Vējonis, nedz būs Egils Levits. Un līdz ar to jebkurš spriedums, kas balstīts tikai redzamajā politikā, būs zināmā mērā netaisns.
Tādēļ, lai gan parocīgi būtu Vējoņa termiņu Valsts prezidenta postenī raksturot kā “ne šis, ne tas”, es atturēšos.
Šāda piesardzība gan nenozīmē, ka neiespējami kļūst jebkādi komentāri, jo galu galā mēs varam prezidentu vērtēt kā politiskā procesa sastāvdaļu vispār. Piemēram, gan uz Vējoni, gan Levitu attiecas tas, ka, manuprāt, mēs dzīvojam noguruma no vārdiem laikmetā. Izrunāto apgalvojumu, apsolījumu mums visapkārt ir tik daudz (sociālie tīkli utt.), ka valsts augstākajām amatpersonām ir jārēķinās ar to, ka devalvējas arī viņu paustais, kam iepriekš bija gandrīz automātiski augstāks statuss (“prezidents teica”, “premjers norādīja”).
Pat vislabāk pārdomātai, pat no sirds teiktai runai vairs nav agrākās ietekmes. Gadsimtiem ilgi varas komunikācijā verbālajam aspektam ir bijusi ļoti liela nozīme, un, šķiet, amatpersonas turpina uzskatīt, ka tā ir joprojām. Skarbā realitāte savukārt ir tāda, ka amatpersonu verbālajām izpausmēm vislielāko uzmanību pievērš šaurs ļaužu loks, kura profesionālajos pienākumos ietilpst to komentēšana. Vējoņa runas var dažādi vērtēt, bet problēma, iespējams, bija tā, ka tās viņa saskarsmē ar sabiedrību bija viena no galvenajām komunikācijas formām, un, ņemot vērā, ka runu loma ir mazinājusies, daudziem, pieļauju, ir grūtības izteikt Vējoņa prezidentūrai novērtējumu.
Tāpat nav ne mazāko šaubu par Levita māku uzrakstīt un teikt labu runu, bet jaunievēlētajam prezidentam es rekomendētu nepārvērtēt šo instrumentu.
Mēs dzīvojam ne tikai verbālā trokšņa, bet arī šovu un slavenību laikmetā. Un šis narcisisma un vuārisma savienojums devalvē arī tādu augstu amatpersonu komunikācijas sastāvdaļu kā “pieejamība”. Prezidents Vējonis vismaz savu pilnvaru sākumposmā bija visnotaļ “pieejams”, šķiet, pat izbaudīja iespēju būt klāt dažādos pasākumos. Un? Tradicionāli “pieejamību” vismaz lielā daļā sabiedrības ne tikai vērtēja atzinīgi, bet tā (vai tās neesamība) bija būtiska amatpersonas tēla sastāvdaļa.
Tā bija arī Vējoņa gadījumā, bet publiskā telpa ir pārsātināta ar dažāda veida “pieejamību”.
Prezidents, kurš taisa “selfijus” ar tautu, nav nekas īpašs laikmetā, kad desmitiem ļaužu gatavi visai pasaulei atrādīt savu guļamistabu un ikviens interneta lietotājs, ja vien pats vēlas, var “sabiedrībā pazīstamo” cilvēku pētīt un vērtēt tādā “pieejamības” līmenī, ka slikti paliek. Rezultātā amatpersonai ir problemātiski gūt atzinību, akcentējot savu “tuvību tautai”.
Situācijā, kad augstāko amatpersonu komunikācijas tradicionālās formas zaudē jēgu, palielinās nejaušības nozīme. Tas nav īsti taisnīgi (“laikam no sākuma jāierauj” un citi gadījumi), bet ar to vienkārši ir jārēķinās. Par amatpersonu kļuvušā cilvēka spēja reaģēt ir lielā mērā saistīta ar viņa domāšanas elastīgumu. Iespējams, Vējonim problēmas radīja viņa ilgā atrašanās augstos posteņos (arī pirms kļūšanas par Valsts prezidentu), kas objektīvi veicina zināmu rutīnu pasaules uztverē.
